Humanitārās un sociālās zinātnes vidusskolā lielā jautājuma priekšā “Būt vai nebūt?” – Ļevs Rusilo, topošais kulturoloģijas un sociālo zinību skolotājs, LU PPMF students.

Dzīvojot informācijas laikmetā, cilvēki no izglītības sistēmas vadības sludina, ka ir nepieciešams palielināt īpašo zinātņu ietekmi un izvēli pāri citām. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts  ierēdņu prioritāte ir postulēt dabaszinātņu priekšmetu tempļus par svētiem, un pa ķieģeļiem izjaukt jau esošo, stabilo humanitāro un sociālo zinātņu priekšmetu ēku. Tiek programmēta jauno cilvēku rīcība atzīt bultiņas “jā” vai “nē” par spēkā esošiem, nepievēršot uzmanību paradoksam, ka pastāv arī trešā un ceturtā opcija rīcības izvēlē.

Ir naivi ticēt, ka mūsu prioritāte ir inženierzinātnes un dabaszinātnes, kad centralizēto eksāmenu rezultāti norāda uz pretējo. Cenšoties palielināt šo zinātņu mācību priekšmetu jau pietiekami lielo slodzi vispārizglītojošās skolās, tiek apspiestas humanitārās un sociālās zinātnes, par kurām skolēniem ir vēl saglabājusies interese. Akli sekojot uzspiestai ideoloģijai “mums vajag”, un tās modifikācijai “mums vajag inženierus”, “mums vajag IT speciālistus”, “mums vajag zinātniekus”, mēs zaudējam cilvēcisko, kas mūsu kultūrā ir. Palielinot mācību stundu skaitu dabaszinātnēm, skolu administrācijas nereti aplami seko mainīgiem politiskiem saukļiem, līdz ar to pamazām notiek vienotās vēl neuzlabotās izglītības sistēmas sadalīšana “svešajos” un “savējos”.

Skolās samazinās tādu mācību priekšmetu apjomi kā, piemēram, literatūra, mūzika, kulturoloģija, filozofija, politika un tiesības, psiholoģija, vizuālā māksla u.c. Skolas administrācijas, seko  IZM ideoloģijai   un cenšas izpatikt aicinājumam rīkoties tā, kā ieteiks no augšas. Un rīkojas, neuzlabojot esošu sistēmu, nepalielinot dabaszinātņu priekšmetu pasniegšanas kvalitāti vidusskolā, toties palielinot to kvantitāti. Tad sākas modelēšana, neveicot pētījumus skolu ietvaros.

Ja, dzirdot saukli “mums vajag”, tiek samazināts stundu skaits humanitāro un sociālo zinātņu mācību priekšmetos, tad iespējams nākamajā reizē kāds no tiem vispār tiks izsvītrots no programmas par labu dabaszinātņu priekšmetu kvantitātei.

Tā, piemēram, notiek ar kulturoloģijas mācību priekšmetu izvēli vidējās izglītības programmās.  Kulturoloģija idejiski dod iespēju apvienot vairākus mācību priekšmetus, ko, iespējams, neapjauš skolu direktori. Kulturoloģijā skolēni kritiski domā un darbojas radošā, atraktīvā veidā, cenšoties analizēt un spriest par kultūras vēsturi toreiz un tagad, par dažādām idejām, kas mainīja un maina pasauli. Šajā mācību priekšmetā tiek veidota pasaules, sabiedrības un sevis izpratne, toleranta attieksme pret citādo un pozitīva rīcībspēja dzīves izaicinājumu priekšgalā. Viesojoties skolā “X” šī raksta autors novēroja, ka priekšmets tiek “dzīts ārā” kā nevajadzīgs. Skolā “Y”, priekšmets tiek saglabāts un ietverts arī dabaszinību izglītības virzienā programmā, ar mērķi veidot skolēnos personības, kas orientējas mākslā, kultūrā, kritiski un radoši domā, ir toleranti un atvērti kultūru dialogam, kas ir tik nepieciešams mūsu saziņas laikmetā. (Plašāk par kulturoloģijas mācību priekšmeta saturu var uzzināt tā standartā, Ministru kabineta noteikumos, 22.pielikumā, tiešsaiste: http://likumi.lv/doc.php?id=257229#piel22)

Pasaules ainas vispusīgā apzināšana ir rīks pozitīvai uztverei un darbībai dzīvē. Dabaszinātnes pēta  dabu un cilvēku no fiziskā un materiālā, izrēķināmā, eksperimentiem un novērojumiem pārbaudītā aspektiem, savukārt, humanitārās un sociālās zinātnes pēta dabu un cilvēku no tā garīgā, radošā, cilvēciskā, kas veido mūs kā par personībām. Humanitārās zinātnes ir par cilvēcisko mūsos. Liedzot un apspiežot jūtas, domāšanu, iztēli, dvēseli, radošumu, - tiek ignorēts tas, kas padara cilvēku par personību, par sugu ar nosaukumu – Cilvēks. Protams, varai ir interese kontrolēt un pakļaut. Varai ir grūtāk manipulēt ar attīstītāku cilvēku, kas vispirms domā kritiski un radoši – to vieglāk darīt ar tādu, kurš automātiski pieņem vienu vai otru ideoloģiju.

Bez diskusijām tiek pieņemti dažādi likumprojekti, un tas ir piemērs tam, ka bez diskusijām un iespējas spriest, izvērtēt,  tiek audzināts  varai ērts un pieņemams cilvēks. Manipulācija vienvirziena ideoloģijas gadījumā nežēlo jauniešus, kas veidos turpmāko sabiedrības nākotni.

Nesaprotot  sevi, cilvēki nesapratīs citus. Humanitārās un sociālās zinātnes ir par kopsakarībām un saprašanu. Šīs zinātnes ataino pārmaiņas mūsos. Vieglāk atstāt jauno paaudzi neziņā un ar to spēlēties, nekā izvērtēt viņu progresīvo domāšanu un jaunradi, vēlmi radīt mūziku, mākslu, runāt vairākās valodās, kultūrās, radoši izpausties un domāt kritiski.

Nezināšana un nedomāšana, kā zināms, noved sabiedrību pie programmētas uzvedības. Šāda sabiedrība līdzinās tam, ko atainojis  ziemeļu renesanses gleznotājs Pīters Brēgels Vecākais gleznā “Aklie” (1568.)  (Mateja evaņģēlija 15.nodaļa 14.pants: “Atstājiet tos! Viņi ir akli un aklo vadoņi. Bet kad aklais aklo vada, abi iekrīt bedrē.”). Vai ierobežojot humanitāro un sociālo zinātņu mācību priekšmetu nozīmi vidusskolas izglītībā Latvijā skolēni nākotnē neiekritīs bedrē, kā ir šajā mākslas darbā?...

Bilde: De parabel der blinden, 1568, Pieter Bruegel the Elder

Topošie skolotāji par humanitāro un sociālo zinātņu pastāvēšanu un cieņpilnu attieksmi no skolu administrācijas un varas “apustuļiem”. Spējas un iespējas katram ir dažādas, ir jābūt atvērtiem pārmaiņām, un arī jārespektē skolēna individualitāte un radošums, ko darbina humanitārās un sociālās zinātnes. Lai top sapratne! Paldies!