10 gadi entuziasma biedrības vadībā - vai tam ir jēga?

 

10 gadi entuziasma biedrības vadībā - vai tam ir jēga?

Zane Ozola, Dr.paed., Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja

Ko nozīmē vadīt izglītības biedrību? Tā ir ideju pārstāvēšana, apkopošana, nemitīga visu iesaistīto iedvesmošana un ticēšana, ka šim darbam ir jēga.

Domājot par NIB 10 gadu jubileju, ieskicēju dažas spilgtākās atmiņas.

Pirms dažiem gadiem valstī plosījās pandēmija. Sapratām, ka pedagogu vakcinēšanās ir atslēga tam, lai izglītības process pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties klātienē. Mēs, daži NIB biedri kopā ar mūsu PR speciālisti,  apzvanījām simtiem skolu, aicinājām klausīties mūsu tiešsaistes izglītojošos seminārus utt. Kādas pašvaldības pārstāvis man piezvanīja un teica, lai es nejaucoties, ka tā nav mana, bet gan “viņu” kompetence. Kad “viņi” beidzot saprata, ko mēs darām un kāpēc tas ir vajadzīgs, bija pagājis pāris mēnešu un mūsu akcija jau bija noslēgusies. 

Privātajā sektorā strādājot, ir jāreaģē ļoti ātri, valsts un pašvaldību sektors kustas daudz smagnējāk, NVO ir kaut kur pa vidu. Jāsaprot, ka NVO loma patiešām ir rosināt pārmaiņas, risināt problēmas, ar kurām politiskā vara vai birokrātiskais aparāts netiek galā.

Viena no jaukākajām un statistiski pierādījumos balstīta bija mūsu kampaņa par skolotāju prestižu. Mūsu biedrība apvieno izglītības profesionāļus no pirmsskolas līdz augstskolai. Mums ir gan priekšmetu skolotāji, gan dažādu līmeņu vadītāji. Visus apvieno pedagoģiskais godaprāts un vēlme savu skolu, valsti padarīt labāku. Publiskajā telpā izskanošās runas par to, cik skolotājiem ir grūti, cik viņu darbs ir slikti atalgots u.c. mudināja mūs uzsākt kampaņu par skolotāju profesijas prestiža paaugstināšanu. Tas bija 2018.-2019. gads. Mēs intervējām daudzus skolotājus, radījām ap 200 publikāciju, 9 mēnešus mērījām mūsu kampaņas rezultātus mediju telpā. No  13% kampaņas sākumā mēs pozitīvo publikāciju skaitu paaugstinājām līdz 25 % (rakstu pēc atmiņas, varu nedaudz kļūdīties). Par saviem rezultātiem informējām sabiedrību preses konferencē, uzaicinot toreizējo nozares ministru un aicinot šo praksi atbalstīt un kopt tālāk. Vai mūsu ideja tika notverta un saprasta? Nē. No valsts amatpersonu puses nesekoja reakcija. Konsekventā politiķu nesadarbošanās ar nevalstisko sektoru ir novedusi pie tā, ka cilvēki negrib biedroties, negrib iet uz vēlēšanām, neredz potenciāli pozitīvu iznākumu sabiedriskajai aktivitātei. Bat mēs neapstājamies. Kāpēc? Jo esam nozares entuziasti. Paralēli katrs savam ikdienas darbam darām sabiedrisko darbu, jo redzam jēgu, jo redzam iespējas caur akadēmisko prizmu. Mēs spējam izcelt svarīgas problēmas, pirms to ir pamanījusi plašāka sabiedrība un preventīvi pie tā strādāt. Būtu pavisam loģiski, ja politiskā vadība uz to ne tikai reaģētu, bet arī rīkotos preventīvi - paši uzdotu jautājumus mums, kas ir mūsu aktualitāšu degpunktā. Skaidrs, ka NVO, kas darbojas tikai uz brīvprātības pamata, nevar nosegt visu laukumu ar reāliem darbiem, taču domas mums ir, jo gan katrs savā darbā, gan biedrības ietvaros strādājam ar pētījumiem. Viens no pētījumiem bija, uzsākot skolu direktoru mentoringa procesu.

Mēs aptaujājām skolu dibinātājus par dažādiem ar skolas vadību saistītiem jautājumiem. Kas bija satriecošākais atklājums? Pārliecinošs vairākums skolu dibinātāju (gan pašvaldību, gan valsts, gan privāto) uzskatīja, ka dibinātājam nav nekādas darīšanas ar skolu vīziju, stratēģiju un citiem būtiskiem vadības jautājumiem. Viņuprāt, direktoriem pašiem jātiek ar visu galā. Tas nepavisam neatbilst mūsdienīgai izpratnei par skolas vietu sabiedrībā.

Skolu direktoru mentoringa programma, manuprāt, bija izcils piemērs tam, kā, sadarbojoties divām nevalstiskā sektora biedrībām (NIB kā izglītības spēlētājs un biedrība Līdere kā uzņēmēju pārstāve), var iekustināt jaunu ideju. Tās pamatā bija pieredzējuša uzņēmēja jeb mentora sadarbība ar konkrētu skolas direktoru vairāku mēnešu garumā. Visi uzņēmēji to darīja misijas labad. Gandarījums bija abām pusēm, jo mentorings ir abpusējs process, dalīšanās pieredzē un atgriezeniskā saite. Galvenie direktoru problēmjautājumi, pie kuriem tika strādāts: kā sarunāties ar “bosu” (savu pašvaldību), kā motivēt darbiniekus, kā neizdegt u.c.

Mentoringa programma ir pāraugusi direktoru klubā, kur turpinām sadarbību ar uzņēmējiem. Mūsu augusta konferencē Jēkabpilī arī būs atsevišķa mentoringa sesija skolu vadītājiem.

Viena no lielākajām NIB kampaņām bija sešgadnieki. Vai man personīgi ir gandarījums, ka toreiz uzvarējām šo procesu. Īsti nav. Jo tas izgaismoja politisko procesu vājās vietas. Ministri nāk un iet, bet profesioāļi turpina savu darbu un pārzina dažādu procesu vēsturi. Ir arī ieredniecībā tādi cilvēki, bet viņu nav daudz. Pirmo reizi par skolas gaitu sākšanu no 6 gadiem runāja jau padomju laikā. Bija dažādi eksperimenti, kas nepārauga vispārējā tendencē. Ik pa laikam šī ideja IZM gaiteņos tika apspriesta. Vēlāk - jau 2012. gadā, bija vairākas ļoti aktīvas vecāku biedrības, kas vainagojās Vecāku forumā, kur nepārprotami tika pausts sabiedrības viedoklis - mēs nevēlamies savus bērnus atdot skolai 6 gadu vecumā. Viss. Toreiz ministrs bija Roberts Ķīlis, kurš cieši sadarbojās ar nevalstisko sektoru, īpaši tika ņemts vērā vecāku viedoklis. Pēc Vecāku foruma lēmums tika pieņemts, un to tā vajadzēja atstāt. Dažus gadus vēlāk IZM nāca klajā ar masīvu kampaņu, ka sešgadnieki ies uz skolu. Mēs iesaistījāmies, skaidrojām vēsturisko situāciju, bet vilciens no IZM puses netika apturēts. To apturēja Saeima. Ja kāds man vaicātu, vai Latvijā sešgadniekiem būtu jāiet uz skolu, tad es teiktu, ka teorētiski jā, taču ir jāsaprot sabiedrības viedoklis, jārada diskusiju vide un alternatīva esošajai situācijai. 

Izglītībā visu laiku esam reformu procesā. Galvenā reforma, par laimi, tomēr ir notikusi - pāreja uz kompetenču pieeju. Pat ja viss nav ideāli, domāšanas kuģis ir pagriezts mūsdienīgā virzienā.

Ko es redzu, strādājot izglītības vadībā 30 gadus? Drosmīgu ideju ir par maz. Katrai reformai tiek uzlikts milzīgs finansiāls un birokrātisks slogs. Daļu no jaunajām idejām var ieviest bez lieka smagnējuma, multiplicējot tās pamazām. Vienmēr atrodas entuziasti, kas grib, pat deg darīt ko jaunu. Tā kā visu mūžu strādāju privātajā sektorā, tad redzu, kādu milzīgu pienesumu privātskolas dod tieši pedagoģisko inovāciju jomā. Valsts sektors nav tik elastīgs, taču arī tur var pārmaiņas ieviest nesāpīgi, bez liekiem stresiem. Mani par mākoņu bīdītāju daži  ir apsaukājuši, tomēr izrādījies, ka tas nav pamatoti, jo manas idejas un daudzu nibiešu idejas ir pamatotas profesionalitātē.

Noslēgumā es gribu atcerēties vēl vienu kampaņu. Sadarbībā ar Britu padomi mēs vienu mācību gadu veltījām diskusijām ar mazākumtautību skolām.Tā bija laba pieredze. Kopš tā laika zinu vienu patiesību - ja gribi pārmaiņas, iesaisti visus spēlētājus. Mazākumtautību skolās mēs sastapām pilnu spektru - no pilnīga postpadomju interfrontes midzeņa līdz mūsdienīgām augstu sasniegumu skolām. Skaidrs, ka pārejai uz latviešu valodu skolās bija jānotiek daudz agrāk, tad mums nevajadzētu baidīties, ka Rīgā tiktu ievēlēti nevalstiski domājoši spēki. 

Mūsu darbā daudz kas ir saistīts ar zināšanām, tomēr vajadzīga arī drosme un apņēmība. Man vairākas reizes ir gribējies skaļi saukt, ka karalis ir pliks, bet diez vai tas būtu pieklājīgi, drīzāk - vai tas sasniegtu mērķi? Tāpēc es aicinu ikvienu padomāt par pievienošanos kādai nevalstiskajai organizācijai vai politiskajai partijai! Saņemties un izdarīt! Jo tam ir jēga! Mēs paši esam atbildīgi par procesiem, kas notiek valstī. Es arī ļoti lepojos ar visiem nibiešiem, kuri ir kļuvuši par politiķiem un kuplina izglītības speciālistu klātbūtni politikā.

Sveicu visus NIB biedrus, sadarbības partnerus un atbalstītājus 10 gadu jubilejā un pateicos ikvienam pedagogam par darbu! #nib10