Vai Latvijas zinātnes balss ir pietiekami skaļa un saprotama?

 

Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāves, Vidzemes Augstskolas rektore Agnese Dāvidsone un LU profesore, Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene

“Zinātnieki dzīvo laboratorijā un neizprot reālās sabiedrības vajadzības”, “Kāpēc jātērē nauda pētījumiem par kurjeriem, nevis operācijām, skolām, algām?”, “Zinātnieki izdara secinājumus par tautu, ar tautu nemaz nerunājot” – šie ir tikai daži no pārmetumiem, kas tiek veltīti zinātniekiem situācijās, kad iztrūkusi skaidra un vienkārša komunikācija par pētījumu mērķiem un jēgu. Zinātne ir valsts izaugsmes pamats un, kamēr zinātniskās institūcijas, tostarp universitātes, cīnās par finansējuma saglabāšanu, daļā sabiedrības valda neapmierinātība par investīcijām atsevišķos pētījumos. Vai tas nozīmē, ka zinātnieki nepietiekami komunicē ar sabiedrību un neprot skaidrot ieguvumus no pētījumiem? Vai tas būtu jādara pašiem zinātniekiem vai jāpiesaista komunikācijas eksperti?

Zinātnei ir jāspēj iet kopsolī ar stratēģisko komunikāciju, lai arī tas nozīmētu papildus uzdevumu zinātniekiem – par pētījumu aktualitāti un ieguvumiem spēt pārliecināt ne tikai ekspertus, bet arī plašāku sabiedrību. Tas nav viegls uzdevums, taču uzbrukumi zinātnei ir uzbrukumi mūsu pamatvērtībām, un zinātnes balsij ir jākļūst ne tikai skaļākai, bet arī saprotamākai iedzīvotājiem kopumā. Ir vairāki risinājumi, kā to panākt.

Viens no rīkiem ir aktīvāka Latvijas Zinātnes padomes (LZP) iesaiste. Šīs institūcijas misija ir panākt, lai investīcijas pētniecībā sniedz lielāku labumu sabiedrībai - tas nozīmē veidot stipru un kvalitatīvu zinātnisko kompetenci, spēt skaidri stāstīt sabiedrībai par pētījumu rezultātiem, kā arī sadarboties ar citu valstu zinātniekiem. Aktīvā iesaiste nozīmē proaktīvu komunikāciju par pētījumu mērķiem, ieguvumiem sabiedrībai un pievienoto vērtību, negaidot, kad sabiedrība sāk apšaubīt vienu vai otru pētījumu. Ikviena pētījuma būtiska sastāvdaļa ir kopsavilkums, kas paredzēts profesionāļiem un pētniekiem, lai viņi ātri saprastu pētījuma mērķi, izmantoto metodoloģiju, galvenos rezultātus, kā arī  teorētisko vai praktisko pienesumu. Ja LZP pētījumu pieteikumiem pievienotu prasību pēc “zinātnes komunikācijas” anotācijas, kas būtu paredzēta plašākai sabiedrībai un ļautu nespeciālistiem saprast, kas tiek pētīts, kāpēc tas ir svarīgi un kā tas ietekmēs sabiedrības ikdienu, tas veicinātu izpratni par pētījumu lietderību.

Protams, arī zinātniekiem ir jāpilnveido savas komunikācijas un prezentācijas prasmes, spējot argumentēt pētījumu nozīmi arī plašākai sabiedrībai. Šeit atbalstu var sniegt universitāšu doktorantūras skolas jeb pētniecības kompetenču attīstības un tīklošanās platformas topošajiem un esošajiem doktorantiem, doktora grāda pretendentiem, pētniekiem, docētājiem. Komunikācijas prasmju pilnveide palīdzētu mazināt arī sabiedrības aizspriedumus par zinātniekiem un veicinātu arī jauno zinātnieku ataudzi. Nav noslēgums, ka viens no Latvijas izaicinājumiem ir arī nepietiekamais zinātnieku skaits.

Savu artavu situācijas uzlabošanā jāsniedz arī universitāšu un augstskolu komunikācijas komandām, īstenojot stratēģisku, ilgtermiņa komunikācijas atbalstu zinātnei. Zinātnieki vislabāk orientējas savos pētījumos, savukārt, komunikācijas eksperti prot veiksmīgi pielāgot un nodot vēstījumu dažādām sabiedrības grupām. Apvienojot spēkus un cieši sadarbojoties ikdienā, iespējams nodrošināt, ka pētījumu rezultāti nepaliek tikai zinātnieku vidē, bet kļūst par daļu no sabiedrības un lēmumu pieņemšanas procesiem. Tas veicina uzticēšanos, stiprina sabiedrības izpratni par zinātnes nozīmi, skaidro, ka zinātne nav tikai STEM jomas, bet svarīgi ir arī sociālo un humanitāro zinātņu pētījumi, un palīdz parādīt, ka ikviens pētījums, arī šķietami šaura vai specifiska tēma, ir daļa no mūsu valsts attīstības. Zinātnē tiek ieguldīti nodokļu maksātāju līdzekļi, tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai tā ir redzama un saprotama.

Zinātne ir ilgtermiņa ieguldījums, kura atdeve ne vienmēr ir tūlītēji redzama. Tāpat svarīgi saprast, ja zinātnieki ir izvēlējušies pētīt kādu tēmu, tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi to atbalsta vai tam piekrīt - pētījumu mērķis var būt arī kritika. Galu galā - tiek veikti pētījumi arī par holokaustu, diskrimināciju un citām līdzīgām tēmām. Izvēloties tēmas, par kurām sabiedrībai ir ļoti pretrunīgs viedoklis, zinātnieki bieži vien saņem papildus kritiku un tiek personificēti ar šiem fenomeniem, lai gan tieši šādas tēmas nereti ir ļoti nepieciešams pētīt padziļināti.

Taču, ja sabiedrība saprot, kāpēc tiek veikts konkrētais pētījums un kā tas palīdz risināt reālas problēmas - no veselības aprūpes un izglītības līdz digitalizācijai un iedzīvotāju labbūtībai, veidojas gan uzticēšanās, gan atbalsts. Zinātnes komunikācija nav pievienota vērtība vai papildu darbs, tā ir neatņemama mūsdienīgas zinātnes sastāvdaļa. Tikai apvienojoties zinātniekiem, universitātēm, viedokļu līderiem, Latvijas Zinātnes padomei, komunikācijas profesionāļiem, medijiem un sabiedrībai, varam veidot vidi, kurā pētījumi palīdz pieņemt labākus lēmumus, veicina inovācijas un stiprina mūsu valsts ilgtspēju. 

Raksts tapis/sagatavots Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta “Zinātniskuma kultūra vidējā izglītībā sabiedrības ilgtspējai” ietvaros, projekta Nr. lzp-2021/1-0135