Cik bīstami ir domāt?* /Zanda Rubene/

  Kā pedagoģijas zinātnes pārstāve uzmanīgi sekoju līdzi polemikai par vērtību izpratni mūsdienu sabiedrībā. Tādēļ mani visnotaļ ir ieinteresējusi diskusija starp Saeimas deputāti Ingunu Rībenu un Latvijas Universitātes pētnieci Signi Mežinsku, kas spilgti iezīmē viedokļu polarizēšanos šajā jautājumā Latvijā.

Iesaistīties minētajā diskusijā mani mudināja I. Rībenas kundzes ļoti emocionāli paustā doma 2015. gada 13. janvāra rakstā:

 „Godīgi sakot, man metas baisi, lasot, ka pirmo trīs klašu skolēni ētikas programmas ietvaros "mācās kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei". Pirmās trīs klases - tā taču ir bērnība! Bērnībā cilvēkam ir tiesības dzīvot ideālā - pa daļai reālā, pa daļai pasaku - pasaulē, tiesības nekritiski ticēt savu vecāku un skolotāju vārdiem. Jā, vecākiem un skolotājiem tā ir milzu atbildība. Bet vai risinājums ir novelt šo atbildības nastu uz pašu bērnu pleciem? Mācīt pirmklasnieku "kritiski domāt un lietot kritērijus vērtību izvēlei" - tas nozīmē nolaupīt viņam bērnību. Nedariet to! Tā ir noziedzīga kļūda. Bērnība ir tikai viena un ļoti īsa. Ielieciet pirmajās klasītēs stabilus, neapšaubāmus, absolūtus labestības un mīlestības pamatus un pēc tam, vēlāk, pārtulkojiet to visu skarbās un plēsīgās mūsdienu realitātes valodā! Bet nekropļojiet nevainīgu bērniņu dvēseli un apziņu ar savu "kritisko domāšanu" un "izvēles kritērijiem"!”

Norobežojoties no emocijām, vēlos izteikt savu komentāru par diviem augstākminētiem jēdzieniem: „bērnība” un „kritiskā domāšana”  un to saistību vērtību izpratnes veidošanās kontekstā.

Mūsu priekšstati par audzināšanu kā vērtību un attieksmju veidošanu ir cieši saistīti ar to, kā sabiedrībā saprotam jēdzienu bērnība. I. Rībenas kundzes aizstāvētais skatījums uz bērnību pasaulē ir pazīstams jau kopš 15.gs.,  kad rietumu kultūrā sāk veidoties izpratne par īpašu posmu cilvēka dzīvē, kas pamatojas „nevainīguma” konceptā. To raksturo tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība un iracionalitāte. Šī bērnības koncepta ietvaros bērns tiek uztverts kā neaizsargāta, aprūpējama, bet nesaprātīga būtne, tādejādi nosakot principiālas atšķirības starp bērnu un pieaugušo.

Varētu domāt, ka minētā bērnības izpratne ir pašsaprotama, taču tā slēpj sevī leģitīmu pamatojumu tam, ka bērnam nepieciešama stingra disciplīna un kontrole, likumsakarīgi arī sodi, jo bērns ir nekompetents un nesaprot, ko dara un var izjaukt pieaugušo izveidoto sociālo kārtību.

Šī bērnības izpratne aizstāv viedokli, ka pieaugušo uzdevums ir pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnu no priekšstatiem par parādībām, kas „laimīgajā bērnībā” neiederas, piemēram: nāve, slimības, seksualitāte u.c. Respektīvi, jo mazāk bērns zinās, jo laimīgāks būs. Lai to panāktu, laika gaitā ir radītas sociālās kategorijas „pusaudzis” un „jaunietis”, kas simboliski attālina robežu, kad cilvēks kļūst pieaudzis un spējīgs par savu rīcību atbildēt. Pieaugušais ir tas, kurš zina bērna „laimes formulu”, bērna uzdevums ir būt paklausīgam.

Taču rodas jautājums, kas notiks ar šo paklausīgo, laimīgo, nezinošo, nedomājošo bērnu, kad tie, kas viņu sargā un par viņu rūpējas, vienkārši fiziski nebūs klāt? Vai bērni spēs apzināties iespējamos draudus un riskus, ko ikdienas realitāte var piedāvāt? Un, vai iespējams jau iepriekš nosaukt bērniem gatavā veidā visus iespējamos noteikumus un aizliegumus, kas viņus pasargātu?

Tādēļ pedagoģiskajā domā ir iezīmējušies divi ceļi. Viens – paildzināt bērnības periodu, nosakot arvien vairāk juridisku ierobežojumu un noteikumu bērna aprūpē, kā arī sargājot bērnu no bīstamās pasaules, cik vien mūsu spēkos. Otrs – palīdzēt bērnam orientēties pasaulē, no mazotnes ļaujot viņam mācīties būt patstāvīgam un sociāli rīcībspējīgam. Tādejādi, nebūt nelaupot viņam bērnību, bet gan  attīstot viņā drosmi domāt un rīkoties.

Es personīgi pārstāvu tieši šo otru pieeju, kas ir pazīstama jau kopš 18. gadsimta un tās pamatā ir filozofa Imanuela Kanta atziņa, ka  pedagoģijas mērķis ir patstāvīga un atbildīga cilvēka audzināšana, un tas sasniedzams, savlaicīgi attīstot jaunajos prātos refleksijas spēju, t.i., kritisko spriestspēju. Kas nozīmē, ka kritiskā domāšana nav kaut kāds postmodernisma un vērtību plurālisma untums, tā sakņojas klasiskajā Eiropas kultūras apziņā.

Kritiskā spriestspēja neļauj cilvēkam būt manipulējamam, tādam, kas akli paklausa kādas autoritātes viedoklim, bet gan palīdz domāt pašam. Tā ir dota mums no dabas, vai no Dieva (atkarībā no mūsu uzskatiem), taču dzīves laikā ir mērķtiecīgi pilnveidojama. Kur ir garantija, ka laimīgais un nezinošais bērns, nesastaps kādu, kura uzskati būs nepieņemami vai pat bīstami?  Kas notiks, ja bērns būs radis tikai nekritiski un paklausīgi ticēt pieaugušo teiktajam?  

Var rasties jautājums, kādā vecumā ir „savlaicīgi” attīstīt kritisko domāšanu? Es teiktu, ka tad, kad bērns sāk uzturēties sabiedrībā viens, viņam, atbildoši savam vecumam, būtu jāprot risināt iespējamās problēmas. Parasti patstāvīgas rīcības iemaņas bērnam kļūst svarīgas tad, kad viņš uzsāk skolas gaitas. Tāpēc sākumskolā veicināt bērna kritisko spriešanu nav bīstami – to nedarīt būtu ļoti netālredzīgi.

Taču, lai šo pedagoģisko pieeju īstenotu, nepieciešams mainīt pieaugušo domāšanas veidu –  bērnu jāuztver nevis kā radījumu, kurš vēl nesaprot, ko dara, bet gan kā cilvēku, kuram ir savs viedoklis, kas ir respektējams. Tieši savstarpējs respekts un cieņa, nevis paklausība ir šādas audzināšanas mērķis.  Uzsvēršu vēlreiz – savstarpējs respekts, jo tikai tas, kurš ir piedzīvojis cieņu pret sevi, spēs respektēt citus.

Turklāt kritiskā domāšana nebūt nenozīmē nihilismu un vērtību noliegšanu. Pauls Natorps 19./20. gadsimtu mijā ir teicis, ka kritika, kas pirmajā acu uzmetienā šķietami noliedz tradīcijas, būtībā tās saglabā izzinātā un pārbaudītā veidā. Respektīvi, kritiskā apziņa tradīcijas un vērtības nosargā daudz labāk, nekā bezdomu sekošanu sabiedrībā valdošajam viedoklim. Kritiski izvērtētas vērtības ir daudz dzīvotspējīgākas par autoritāri uzspiestām. Taču jāatzīst gan, ka jau I. Kants ar nožēlu secināja, ka nevis saprāta trūkums, bet gan slinkums un gļēvulība ir iemesli, kāpēc tik liela daļa cilvēku visu mūžu paliek nedomājoši, jo sekot citu uzskatiem vienkārši ir ērti. Un šķiet, ka joprojām šajā ziņā nozīmīgu izmaiņu nav.

Nobeigumā vēlos pieminēt filozofa Bertrama Rasela 1932. gadā pausto atziņu, ka paaudze, kas izaugs sabiedrībā, kurā valda vienkāršots un nereflektēts pasaules skatījums (starp citu, viņš runāja par Padomju Savienību), būs laimīga un noderīga, bet nebūs gudra, taču pati to neapzināsies. Tādēļ, ka reālā pasaule ir daudz komplicētāka par vienu ideoloģisku shēmu. Un jāatzīst, ka kopš tā laika pasaule ir kļuvusi tikai daudz sarežģītāka.

Tāpēc domāsim par to, kādus mēs vēlamies redzēt savus bērnus? Laimīgus, ērtus un manipulējamus, vai gudrus, patstāvīgus un rīcībspējīgus? Līdz ar to mēs varēsim atbildēt uz jautājumu, kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot.

* Raksts pirmo reizi publicēts 2015. gada 12. februārī www.delfi.lv 

Bildes avots: http://empoweredlifesolutions.com/wp-content/uploads/2012/06/mind-chatter.jpg