Digitālā bērnība, Dr.Paed. Zanda Rubene

Dr. Paed. Zanda Rubene

2017. gada 11. augusta laikrakstā  'Sestdiena'

Digitālā bērnība

Lai lietotu viedās tehnoloģijas, nav jāprot pat runāt. Zīdainis pie planšetes vai ar viedtālruni rokās jau ir ikdiena. Taču, kādus gan paradumus iemācās bērns, ja vecākiem – starpniekam starp ierīci un atvasi - pašiem trūkst tehnoloģiju lietošanas pieredzes? Uz šo un daudziem citiem jautājumiem mēģina atbildēt Eiropas pētnieki. Viņu vidū arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene.

Mūsdienu bērniem  viedierīces ir pieejamas jau no dzimšanas. Kā Jūs raksturotu esošo situāciju - kādi paradumi bērniem veidojas, vērojot vecākus tehnoloģiju lietošanā?

Šī parādība –  zīdainis, kurš  lieto tehnoloģijas, ir jauna. Līdz 2013.gadam vienmēr, kad bija runa par tehnoloģiju lietošanu, bija runa par cilvēku, kas ir aptuveni sešus gadus vecs.  Tātad, par vecumu, kad cilvēks mācās lasīt un rakstīt. Taču tehnoloģijas ir attīstījušās ļoti strauji un šobrīd, lai tās lietotu, nav jāprot pat runāt. Šī tēma ir nosaukta par vienu no Eiropas Komisijas TOP pētījumiem, un 2015. gadā tika sākta COST akcija, kuras mērķis ir izpētīt to, ko šī jaunā sociālā parādība nozīmē un kā pieaugušajiem uz to reaģēt. Šī akcija beigsies 2019.gadā, kad Eiropas Komisijas paspārnē tiks izstrādāti padomi un rīcības vadlīnijas vecākiem, pedagogiem un tehnoloģiju ražotājiem.

Kā izpaužas tas, ka jau zīdainis lieto informācijas tehnoloģijas?

Minētā Eiropas Komisijas pētnieku tīkla ietvaros mēs, LU pedagoģijas zinātnes pētnieki veicām Latvijā kvalitatīvu pētījumu, intervējot  6 gadīgus bērnus un viņu vecākus. Pētījuma  nosacījums bija izvēlēties ģimenes, kurās ir arī  jaunāki brāļi un māsas. 

Vienā ģimenē ir gadu un 7 mēnešus vecs brālītis, kurš prot staigāt, taču neprot runāt un iet uz podiņa. Bet viņš prot viedtelefonu atbloķēt, velkot ar pirkstiņu, ieiet internetā, uzlikt multenīti, noskatīties vienu un tad skatīties nākamo. Vēl mazais prata arī filmēt un fotogrāfēt.

Latvijā 2016. gadā ir veikts pētījums, kas liecina, ka 47% bērni vecumā līdz 2 gadu vecumam lieto tehnoloģijas.. Tātad būtībā katrs otrais zīdainis ir tehnoloģiju lietotājs. Visbiežāk, protams, vecāki ir tie, kas bērnam priekšā noliek ierīci un bērni paši tajā izvēlas materiālu, ko skatīties. Šī parādība ir jauna un diezgan nesaprotama, jo pašiem vecākiem šādas pieredzes nav. Mēs pieaugušie vidēji trīs stundas dienā vai pat vairāk pavadām, bezmērķīgi sērfojot internetā. Mēs nevēlamies, lai mūs traucē, un tāpēc mēs arī  bērnam piedāvajam šo ierīci.

Kādi vēl ir iemesli, kādēļ tik mazi bērni jau lieto tehnoloģijas?

Galvenais iemesls, kādēļ vecāki piedāvā tehnoloģijas bērniem, ir tas, ka tehnoloģijas tiek izmantotas par aukli. Vecāki atzīst, ka bieži divgadīgs bērns nespēj paēst, aiziet gulēt vai nespēj nosēdēt automašīnā, ja viņam priekšā nav tehnoloģijas. Tam var būt  bīstamas sekas. Bet es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka tehnoloģiju lietošana principā ir kaitīga. Jautājums ir par to, kā mēs tās lietojam.

Skaidrs, ka šo ratu vairs nevar apstādināt, tāpēc ir svarīgi gudri izmantot tehnoloģijas. Kādi ir galvenie principi, vai par to vēl zinātnieki strīdās?

Ja mēs izvēlamies tehnoloģijas un piedāvājam bērnam tās ar attīstošu nolūku, tajā nav nekā kaitīga. Kaitējums ir šī bezmērķīgā, atkarību veicinošā tehnoloģiju izmantošana, kad mēs mēģinām bērnu “izslēgt”, lai viņš mūs netraucē.

Runājot par to, vai ratu ir iespējams pagriezt atpakaļ, tikai pagājušajā un šajā gadā parādās pirmie neirobiologu un psihologu pētījumi par to, ka bērniem līdz 2 -3  gadu vecumam tomēr viedierīces izmantot  neiesaka. Es domāju, ka paies vēl daži gadi un būs pietiekami daudz vecāku, kas apzināsies šos riskus. Pašlaik ieteikums mazuļu vecākiem ir bērnam ļaut pavadīt pie viedierīces ne vairāk kā 15 minūtes dienā, darboties tikai ar viņa vecumam atbilstīgu saturu un darīt to tikai kopā ar vecākiem.

Daži mani studenti, kas ir jaunie vecāki un bija jau pieradinājuši bērnus pie tehnoloģijām, pēc lekcijām ir centušies mainīt paradumus. Un ziniet – tas izdevās. Niķis ir dažas dienas un tas vienkārši ir jāiztur, bet to var izdarīt.

Vai laika ierobežojums un paradumu maiņa attiecas arī uz televīzijas skatīšanos?

Par televizoru ir nedaudz savādāks stāsts. Televīzija ir viena no tām tehnoloģijām, kas ļoti būtiski izmainīja cilvēku socializācijas paradumus - 20. gs. otrajā pusē tas kļuva par tādu kā jaunu ģimenes locekli. Līdz tam visa ģimene sēdēja ap galdu, ēda vakariņas un savā starpā sarunājās. Kad mājās parādījās televizors, mēs nolikām krēslus puslokā un pārstājām sarunāties. 

Tagad, kad mums Latvijā mājās ir vairāk internetam pieslēgtu ierīču nekā cilvēku ģimenē, mēs ar šiem krēsliem, kas bija pie vienīgā televizora, aizejam katrs uz savu istabu – sēžam vienatnē katrs pie savas tehnoloģijas.

 Atgādināšu, ka mazs bērns attīstās, aktīvi darbojoties un kustoties. Tas laiks, ko mazulis pasīvi un nekustīgi pavada tehnoloģijas priekšā, tīri fiziski laupa laiku viņa attīstībai. Te ir arī daudz citu aspektu, kas ir noveduši, piemēram,  pie mūsdienu bērnu nevēlēšanās lasīt. Skatīties ir vieglāk kā lasīt. Turklāt tas jau ir pierastāk.

Tāpēc skolā eksāmenu rezultāti paliek arvien sliktāki?

Tas, protams, nav vienīgais iemesls, bet es patiešām tā uzskatu. Pētījumi liecina, ka bērns, kurš apmeklē vairākus interešu pulciņus, mācās labāk nekā tas, kurš neapmeklē nevienu. Kādēļ tā? Jo šīs bērns aktīvi darbojas. Ja mūsdienu bērns pēc skolas konstanti  ir mājās, visticamāk, viņš sēž internetā. Un internets ir laika un kompetenču zaglis, ja to izmanto nemērķtiecīgi. Ja bērnam ir aktīvs dzīvesveids, viņš neizšķiež savu brīvo laiku tehnoloģijas priekšā, viņš iemācās strukturēt savu dzīvi. Es nesaku, ka vecākiem būtu jāizmet visas tehnoloģijas un ierīces! Es aicinu atcerēties, ka mūsdienu cilvēks dzīvo divās pasaulēs – virtuālajā un reālajā, bezssaistes un tiešsaistes. Šīm pasaulēm jābūt sabalansētām.

Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk zaudē spēju sarunāties, risināt konfliktus?

Jā, pētījumi liecina, ka mūsdienu pusaudži ir sociāli nevarīgāki. Lielbritānijā 2012.gadā veiktais pētījums apliecināja, ka divpadsmitgadnieki neprot šņorēt kurpes, uztaisīt ēst.

Bet tagad jau ir botas ar līmenītēm!

Jā, jā. Mēs jau ar studentiem runājam – paaudze, kas nešņorē kurpes, neražos kurpes, kas jāšņorē. Nike jau ir radījis pirmās pašņorējošās kurpes. Ir prasmes, kas tiešām aiziet vēstures mēslainē un šādas prasmes vēstures gaitā ir bijušas ļoti daudz. Pētnieki ar interesi gaida, par kādiem pieaugušajiem tad kļūs bērni, kas no 0 gadu vecuma būs lietojuši digitālās tehnoloģijas. Tas pat zināmā mērā ir nejauki no pētnieku puses – vienkārši nogaidoši vērot. Realitātē pulkstenis tikšķ un bērnu paradumi veidojas jau tagad.

Varat vairāk pastāstīt par šo Eiropas Komisijas pētnieku tīkla pētījumu rezultātiem?

Roku uz sirds liekot, varu pateikt, ka mēs esam tikpat gudri kā pētnieki citās valstīs. Taču Latvija ir īpašā situācijā, jo mums ir ļoti labs interneta pieslēgums. Mēs nākam no postpadomju telpas, kurā lietas nebija nopērkamas. Līdz ar to patērētāju sabiedrības vērtības mums ir ļoti svarīgas. Vecāki iegādājas tehnoloģijas, jo tās var iegādāties, nevis iegādājas ar konkrētu lietošanas mērķi. Ja ir nopērkams rozā laptopiņš, kā es nepirkšu!

Bet ir vēl viens aspekts – Padomju Savienībā audzināšana bija valsts “darīšana”. Ar to nodarbojās nevis ģimenē, bet gan bērnudārzā, skolā, vasaras nometnē, pagarinātās dienas  grupā utt.. Respektīvi – dominēja kolektīvā audzināšana, kas bija ideoloģiski ievirzīta. Mūsdienu vecāki gandrīz 30 gadu pēc PSRS sabrukuma bieži ir tie, kurus audzināja pēc šī modeļa, tāpēc viņiem bieži nav piemēru no savas bērnības par to, ko nozīmē mājās sadarboties ar bērniem, spēlēties kopā ar viņiem. Es, protams, nerunāju par visiem vecākiem.

Ir tāds ļoti liels starptautisks pētījums EU Kids online – Eiropas Savienības bērni tiešsaistē. Raksturojot situāciju Latvijā, nebija minēti procenti, tur bija  vārds – All (visi). Tātad pētnieki bija secinājuši, ka Latvijā visi jaunieši ir interneta lietotāji. [H1] 

Te, lūk, ir jautājums par to, kā tehnoloģijas tiek ieviestas skolas dzīvē. Tagad top jaunā, kompetencēs balstītā mācību pieeja, vai Latvijā tiek domāts, kā skolā iemācīt tehnoloģijas lietot viedi?

Latvijā par to tiek nopietni domāts. Taču ļoti bieži skolotāji tehnoloģijas uzskata par kultūras epidēmiju. Tāpēc viņi vēlas, lai vismaz viņu klasē tehnoloģijas neienāktu un tur no šī tehnoloģiju mēra bērns būtu pasargāts. Problēma ir tā, ka cilvēks, kura paradumi ir veidojušies tiešsaistē, bezsaistes realitātē jutīsies nekomfortabli. To jau pirms 100 gadiem amerikāņu filozofs Džons Djuijs (John Dewey),  ir teicis, ka mēs varam iemācīties tikai to, ko spējam sasaistīt ar savu pieredzi. Ja mūsu pieredze ir viena, bet skolā ir pilnīgi cits stāsts, tad mācīties ir daudz grūtāk. Tehnoloģiju kultūra ir kļuvusi par mūsdienu ikdienas kultūru.

Latvijas situācijā ieguvēji ir tie bērni, kas ir apmeklējuši bērnudārzu. Viņi kultūras zīmes un simbolus, kas būs skolā, jau atpazīst. Viņi saprot arī skolai raksturīgo laika un telpas strukturēšanu. Iedomājieties, kāds tas ir šoks, ka skolā pēkšņi esi strikti ierobežots laikā un telpā,  ja  līdz tam  esi  darījis, ko gribi. Tas bija grūti arī pirms 40 un 30 gadiem, bet atcerieties, ka internets ir laika zaglis, un strukturēt laiku spējam vēl mazāk.

Kādām pazīmēm būtu jāpievērš uzmanība, lai tehnoloģiju lietošana nesāk kļūt par atkarību?

Es vairāk runāšu par pusaudžiem. Iedomājieties, ka pusaudzis sēž uz krēsliņa, kam ir trīs kājas. Viena kāja ir skola, otra – draugi, trešā – hobiji. Ģimene ir sēdeklītis. Kas notiek ar soliņu, ja viena kāja sāk kustēties? Tas apgāžas. Ko nozīmē skola? Tas nozīmē, ka cilvēks iet uz skolu, un tā viņam neriebjas. Varbūt viņam nav tādas atzīmes, kā vecāki vēlētos, bet viņš nejūtas ļoti nelaimīgs, ejot uz skolu. Otra kāja – draugi. Īsti, dzīvi – vecāki šos draugus ir redzējuši, viņš ar draugiem satiekas, komunicē  un spēlējas. Digitalizācijas laikmetā vecākiem jāpriecājas par bērnu, kurš kopā ar draugiem kāpj kokā, plēš bikses, krīt zemē, ēd zaļus ābolus utt. Trešā – hobiji. Proti, cilvēkam ir intereses ārpus ekrāna. Sēdeklītis – viņam ir relatīvi atklātas un draudzīgas attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām. Tiklīdz mēs kā vecāki redzam, ka viena no šīm kājām sāk kļūt nestabila, tam ir jāpievērš uzmanība. Jo krēsliņš – bērna sociālā dzīve – var apgāzties. Ja bērnam pēkšņi nekas neinteresē, pēkšņi vairs nevēlas iet uz skolu, pazūd visi draugi, tad pastāv reāli draudi, ka cilvēks var pazust tīklā, jo tīklā mēs varam kontrolēt savas problēmas un izveidot labāku un skaistāku identitāti. Ar spēļu spēlēšanu ir ļoti līdzīgi. 

Vecāki bērnus nepaslavē, tik bieži nekomunicē, lai bērni iegūtu spēcīgu emociju gammu. Bet spēlējot spēli, pārejot no viena līmeņa otrā, es varu būtu ļoti priecīgs, piedzīvot trimufu, varu justies varens.

Atgriežoties pie skolām.. Kā skolās būtu jāmāca izmantot tehnoloģijas un medijus?

Plaisa starp digitalizēto realitāti ārpus skolas un augstskolas un nedigitalizēto realitāti Latvijā ir diezgan liela.

Šogad veikts pētījums apliecina, ka tehnoloģiju lietošana Latvijas bērnu un jauniešu vidū ir iekapsulējusies brīvā laika pavadīšanas sfērā un gan skolās, gan augstskolās netiek izmantotas visas  iespējas, kuras varētu izmantot. Pasniedzējiem un skolotājiem tehnoloģiju prasmes nav tik attīstītas. Jautājums ir arī resursu pieejamība. Savulaik Latvijas skolas gan tika apgādātas ar interaktīvajām tāfelēm, bet, kā liecina prakse,  šo tāfeļu izmantošanas procentuālie rādītāji nav visai augsti.

Bet tās jau lieto tikai skolotāji.

Arī bērni varētu lietot un viņi arī tās lieto.  Taču cik bieži? Man mājās garāžā ir skrituļslidas, bet es tās jau droši vien desmit gadu neesmu lietojusi, tās ir noputējušas. Tas jau neko nenozīmē, ka tev tehnoloģija ir. Domājot par tehnoloģiju integrēšanu mācību procesā, ir trīs pieejas. Pirmā – tehnoloģiju fiziska klātbūtne skolā. Respektīvi, tika pieņemts, ka,parādoties jaunai tehnoloģijai, parādās arī interese to iemācīties lietot, un cilvēki to lietos. Izglītības sistēmas vadītāji bija iedomājušies – ja iegādāsimies tehnoloģijas, tās tiks izmantotas. Gala rezultāts ir tāds pats kā ar manām skrituļslidām. Turklāt tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. 

Kamēr skolotāji apgūst kompetences strādāt ar šīm tehnoloģijām, tās jau ir novecojušas.

Izglītības ministram Robertam Ķīlim bija tāda vīzija – katram skolēnam planšete. Protugāļi to realizēja, bet gaidītā rezultāta nebija.

Nākamā pieeja ir skolotājus ekipēt ar tehnoloģiskajām prasmēm – mācīt Wordu, Power point, Excel, visas iespējamās programmas. Doma tāda – ja skolotājs būs prasmīgs tehnoloģiju lietotājs, tehnoloģijas viņš izmantos arī mācību vajadzībām. Arī šī pieeja izrādījās neefektīva. Mums Latvijā gan pirmo, gan otro pieeju ir mēģināts īstenot. Taču rezultātā ir skaidrs, ka administratīviem nolūkiem visi skolotāji tehnoloģijas izmanto, jo neviens skolotājs bez e-klases strādāt nevar. Cits jautājums  ir par tehnoloģiju izmantošanu didaktiskiem mērķiem.

Jautājums, kā tas izmaina mācību procesu...

Reiz es kādā lekcijā skolotājiem nokļuvu diezgan nepatīkamā situācijā. Es biju sadalījusi tāfeli divās daļās, vienā pusē skolotājiem, pie kuriem es biju atnākusi, bija jāuzraksta piecas tēzes par to, kā tehnoloģijas izmainījušas viņu  ikdienu, otrā pusē – kā tehnoloģijas ir izmainījušas viņu  darbu. Mans mērķis bija ļaut padomāt par to, ka tehnoloģijas visai lēni kļūst par izglītības procesa jēgpilnu daļu. Bet skolotāji  uz mani sadusmojās. Jo tajā otrajā pusē viņiem nebija nekas daudz ko rakstīt.

Un kāda ir šī trešā pieeja, par kuru runājāt?

Tā ir nevis fiziska mediju klābūtne skolā un tehnoloģijās prasmīgi skolotāji, bet mērķtiecīga tehnoloģiju integrēšana mācību procesā mācību vajadzībām. Proti, skolotāji apgūst mediju didaktiskus rīkus un paņēmienus. Mēs esam nošāvuši greizi, domājot, ka skolā notiks tāpat kā mājās – kā parādās jauna ierīce, tā sākam to lietot. Tipisks Latvijas skolotājs ir tāds, kurš prot darboties ar tehnoloģijām, somā viņam ir mobilais tālrunis ar interneta pieslēgumu, viņš pavada līdz trīs stundām internetā katru dienu. Bet skolā viņš strādā tāpat kā pirms 20 gadiem. Bet tā nav tikai Latvijai raksturīga parādība, tā notiek visā pasaulē.

Tas vairs neder.. Bērni sāk arvien vairāk informāciju uztvert vizuāli, nevis klausoties.

Jā, jo bērni bieži nesaprot audiālu informāciju. Ir grūti iemācīties kaut ko, kas nav viņu ikdiena. Mēs pētījumos runājam par mūsdienu bērniem un jauniešiem kā par vizuālo paaudzi. Audioinformācija ir uztverama grūtāk, tāpēc pareizi rīkojas tie vecāki, kuri bērnu ieinteresē par mūziku. Mūzika vienmēr ir bijusi vērtīga cilvēka attīstībai, bet tieši vizuālās pasaules kontekstā spēja dzirdēt, saklausīt, saprast un izbaudīt skaņu ir ļoti nepieciešama.

Vienmēr ir jāatceras, ka vecāki ir starpnieks starp bērnu un mediju, vecākiem vienkārši ir jābūt klāt. Mēs nepanāksim mūsdienu bērna sociālo rīcībspējas veidošanos, ja aizliegsim lietot tehnoloģijas, tā būs apgrūtināta arī tad, ja viņam tehnoloģiju izmantošanas jomā būs pilnīga brīvība.Mērķtiecīga, kritiski izvērtēta mediju izmantošanas pratība ir tā, kas mūsdienu cilvēkam ir vitāli nepieciešama.

Foto: https://www.engadget.com