Neatkarīgās izglītības biedrība ik mācību gadu izvirza kādu problēmu Izglītības sistēmā, kam pievērst uzmanību un meklēt risinājumus. Šogad tā būs skolu vadītāju profesionalitāte un pilnveidošanās iespējas. Par to, kāpēc skolai ir tik svarīgs spējīgs direktors, par attālināto mācību kļūdām un iespējām, kā arī par to, cik tad neatkarīgā biedrība ir brīva, Ilze Kuzmina sarunājas ar biedrības priekšsēdētāju, pedagoģi, privātskolas “Patnis” dibinātāju Zani Ozolu.
Kāpēc pati savulaik ieinteresējāties par darbu skolā un pedagoģijas studijām?
Tās saknes ir ļoti dziļas un senas. Mani vecāki, kā arī daudzi radi un ģimenes draugi bija ārsti. Tāpēc, protams, es arī domāju, ka būšu ārste. Tomēr es biju spītīgais un dumpīgais bērns. Trešajā klasē par pretimrunāšanu mani pat izmeta no skolas. Turklāt gan mani vecāki, gan vecvecāki kā ārsti bija slaveni, un ir grūti būt slavenu vecāku pēctecim tajā pašā jomā.
Tad nāca atmodas laiks, radās sajūta, ka ļoti gribas strādāt skolā. Skolotāja darbam gan arī ģimenē bija tradīcijas: abi manas mammas vecvecāki bija skolotāji, un vectētiņš pat bija Rīgas izglītības pārvaldes priekšnieks. Tāpēc galu galā ir tikai loģiski, ka nonācu skolā.
Savukārt kļūt tieši par latviešu valodas un literatūras skolotāju droši vien vēlējos atmodas ietekmē: caur literatūru un valodu gribējās vēstīt bērniem savas domas.
Vai, pati mācoties skolā, satikāt pedagogus, kam gribējāt līdzināties?
Esmu mācījusies divās skolās: tagadējā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā un Rīgas 49. vidusskolā. Skolā manu līderības garu nosmacēja jau 3. klasē, un tas neatmodās līdz pat augstskolai. Taču kopumā abas skolas bija kā diena pret nakti: 49. vidusskolā bija ļoti autoritārs vadības stils, savukārt toreizējā 2. vidusskola bija ļoti demokrātiska. Tajā bija arī ļoti spēcīga latviešu valodas un literatūras skolotāja Šadinova, kur man ļoti patika. Tāpat bija skolotāja Dzērve, kas bija slavena ar to, ka brauca ar riteni un bija Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas kustībā. Tas mums, skolēniem, šķita tik kolosāli, tik interesanti un neaizsniedzami.
Viena no šā brīža izglītības nozares aktualitātēm ir attālinātas mācības. Kā vērtējat to, ka arī šajā mācību gadā no tām neizbēgām?
Cik saprotu, izglītības un zinātnes ministre līdz pēdējam iestājās par to, ka skolas jātur vaļā. Taču valdībā ir arī citi ministri, un vairākums izlēma, ka skolas uz laiku jāaizver. Es biju ļoti dusmīga par šo lēmumu, taču neko tur nevarēju ietekmēt. Ja neko nevaru ietekmēt, tad situāciju pieņemu un visu plānoju tai atbilstoši.
Situāciju pieņemt būtu vieglāk, ja būtu ticība, ka skolas tiešām atgriezīsies pie normāla darba jau no 15. novembra. Diemžēl, ņemot vērā iepriekšējā mācību gada pieredzi, ticības nav!
Tieši tā, man arī ir ļoti lielas bažas, vai valdība ļaus skolām atgriezties klātienē. Zinu, ka ministrei ir tādas pašas bažas, un ticu, ka viņa cīnīsies par skolu atvēršanu. Diemžēl lielākajai daļai ministru bailes ir aizēnojušas veselo saprātu. Skolas ir domājušas, kā organizēt drošu darbu – gādājušas ventilācijas iekārtas, veidojušas āra klases –, bet valdība skolām neuzticas.
Izglītības un zinātnes ministrija būtu gatava uz dažādiem risinājumiem, lai tikai skolas atkal strādātu klātienē, bet valdība gan nav gatava.
Kāpēc bērnudārziem, kas visu pagājušo mācību gadu ļoti normāli strādāja, tagad vajadzēja liegt pilnvērtīgu darbību?
Būtisks ir arī jautājums, kas šādos apstākļos notiek ar jaunā izglītības satura ieviešanu. Nevajag aizmirst, ka skolās joprojām ir arī pārmaiņu pretinieki. Attālinātās mācības, haoss, ko tās rada, iespējams, ļauj viņiem turpināt strādāt “pa vecam”. Jādomā, kā to novērst.
Attālinātās mācības skolām ir gana liels izaicinājums, lai varētu vienlaikus īstenot vēl kādas reformas.
Tomēr attālināto mācību laikā ir arī daudz ieguvumu, kaut vai tas, cik daudz tehnoloģiju skolas īsā laikā sākušas lietot. Tas ir fantastiski!
Taču vislielākais uztraukums attālināto mācību kontekstā ir par bērniem ar mācīšanās grūtībām. Ir bērni, kas iepriekšējo mācību gadu nogulējuši gultā ar seju pret sienu. Viņi nepieslēdzas mācībām, jo nevar tādā veidā mācīties.
Jūsu vadītās biedrības nosaukumā ir vārds “neatkarība”, taču cik gan tā šobrīd ir neatkarīga, ja biedru vidū ir izglītības ministre, ja jūsu vīrs ir ministres padomnieks?
Patiesībā biedrībā biedri ir no ļoti raiba politiskā spektra, piemēram, ir Mārtiņš Šteins un Laima Geikina no “Attīstībai/Par!”. Iekšējā vienošanās ir: ja kāds no biedriem kļūst par Saeimas deputātu, viņš uz laiku vairs nav biedrs, lai nav interešu konflikta. Tomēr ar Anitu Muižnieci ļoti lepojamies un ar viņu komunicējam, jo viņa vislabāk zina, kas šobrīd notiek nozarē. Nevaram norobežoties no saviem gaišajiem prātiem.
Bet cik brīva esat viņu kritizēt, ja saites ir ciešas?
Mēs cenšamies izkritizēt savā starpā un rast kādus risinājumus. Diezgan bieži ir kādas sāpīgas lietas: mēs spriežam un izdusmojamies, bet beigās nonākam pie kāda risinājuma.
Cenšamies no politikas norobežoties un virzīt tieši to pedagoģisko ideju. Tajā pašā laikā saprotam: valstij vajag, lai pēc iespējas vairāk cilvēku darbotos politiskajās partijās. Apvienojam gudrus cilvēkus, kuri ir labi profesionāļi, kā arī ir sabiedriski aktīvi.
Tomēr kāds var teikt, ka tāda ministrijas kabatas biedrība vien esat.
Ko mums darīt? Slēgt biedrību ciet? Par ko cilvēki runā, tas man sevišķi neuztrauc, jo mani kā eksperti daudzi maisā nevarētu iebāzt. Uzskatu, ka mēs savu darbu darām profesionāli un labi, kā arī absolūti objektīvi, pieturoties pie sava mērķa – izglītības kvalitātes celšana.
Kāpēc savulaik dibinājāt Neatkarīgo izglītības biedrību? Varējāt taču turpināt savas idejas īstenot privātskolā, neraizējoties par sistēmu kopumā!
Es arī pirms šīs biedrības biju sabiedriski aktīva. Skola ir ļoti konservatīvs mehānisms, mums ir mācību gada rāmis. Allaž skaidri zinu, ka septembrī ņemsimies ar budžetu, būs tādas un tādas problēmas, oktobrī atkal būs citas problēmas. Izveidojusies rutīna. Tāpēc, kad biju realizējusi sapni būt par skolas direktori, šo amatu atstāju, un vajadzēja iet tālāk, iesaistīties plašākos procesos.
Sākās ar to, ka biju ļoti aktīva Roberta Ķīļa aizstāve, kad viņš bija izglītības un zinātnes ministrs, brīvprātīgi ņēmos pa ministriju, domājot, kā sakārtot izglītības sistēmas finanses. Taču nākamais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis reformas turpināt nevēlējās. Tomēr kaut kādā ziņā reformas ir turpinājušās, piemēram, notikusi izglītības satura reforma. Turklāt mani toreizējie aprēķini tagad atkal ir cieņā.
Ķīlis piedāvāja ieviest vaučeru sistēmu: ka skolēns nāk uz skolu ar vaučeru, kurā ir publiskais finansējums viņa izglītošanai. Muižniece par vaučeru sistēmu gan nerunā.
Tomēr ideja, veids, kā skatīties uz izglītības finansēšanu, ir tas pats. Protams, aprēķinu skaitļi pa šiem gadiem jau novecojuši. Taču viens bērns skolā joprojām izmaksā tik, cik izmaksā. Vienalga, vai to saucam par vaučeru sistēmu vai par “Nauda seko skolēnam”, vai “Nauda seko klasei”. Atšķirība tikai tā, ka vaucērā ietilpa ne tikai valsts, bet arī pašvaldības finansējums izglītībai.
Es ticu, ka tiks pieņemts trešais skolu finansēšanas modelis: finansējums par katru skolēnu nonāks līdz pašvaldībai. Tiks arī beidzot aprēķināts, cik tad reāli katra bērna skološana maksā. Es kā uzņēmēja zinu, cik “Patnī” izmaksā katra bērna skološana. Zinu, ka tas ir dārgāk nekā pašvaldību skolās, jo mums ir citas prasības pret mācību procesu. Taču aprēķināšanas metodika ir viena un tā pati.
Jūsu pieminētais modelis paredz arī atteikties no valsts noteikta minimālā skolēnu skaita. Vai tas varētu palīdzēt saglabāt mazās skolas tur, kur tās tiešām nepieciešamas?
Jā. Es vienmēr esmu iestājusies par mazo skolu saglabāšanu. Redzu, kā to reāli var izdarīt, un nesaprotu, kāpēc citi neredz.
Gan pati, gan mēs kā biedrība esam gājuši palīgā pašvaldībām kārtot skolu tīklu. Piemēram, kad vēl bija Vecpiebalgas novads, pētījām tā skolu tīklu. Tobrīd tajā, cik atceros, bija piecas skolas un divi bērnudārzi. Vienu no skolām savā laikā bija dibinājuši vecāki ar tieši tādām pašām idejām, ar kādām es radīju “Patni”. Vecākiem gribējās jauna tipa skolu, tādu, kas ir pretstats padomju tipa skolām, kuru gars joprojām pārmantojas. Tā bija Inešu skola, kas atradās skaistā, vecā ēkā un kur viss bija ļoti mīlīgi. Tur bija ļoti radoši pedagogi, bet bērnu skaits gan bija palicis kritiski mazs – ap desmit.
Šo skolu pašvaldība nolēma likvidēt. Taču patiesībā varēja to arī nedarīt, bet izveidot saimes skolu. Tā ir skola, kurā būtu tikai viena klase, kurā apvienoti visu vecumu bērni, ar kuriem strādātu tikai viens, bet ļoti labs skolotājs. Pazīstu cilvēkus, kuri spētu strādāt šādā klasē.
Kad ar biedrību viesojāmies Somijā, tieši jautājām par mazajām skolām. Tur tādas ir reti apdzīvotās vietās un tās ir veidotas pēc saimes skolu principa. Ja skolai ir 30 bērni, tad gan ir divi pedagogi. Bet ne jau 17 skolotāji, kā tas ir Latvijā!
Saimes skolas parādījās Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumā, kad tika izstrādāts pirmais modelis skolu finansēšanas sistēmas maiņai. Ko tieši tās nozīmē, to gan ministrijas ierēdņi izvairījās skaidrot.
Arī tas modelis, ko ministrija, visticamāk, virzīs tālāk pieņemšanai, pieļauj šādas Saimes skolas, jo, kā jau minējāt, vairs netiek regulēts skolēnu skaits.
Saskaņā ar pašreizējiem normatīvajiem aktiem pagaidām šādu skolu veidot nevar. Tās nevar saņemt finansējumu, jo neizpilda virkni prasību, kaut, piemēram, ģimenes, kas pašas mājās māca bērnus, tieši tā arī stādā – vienlaikus tiek mācīti dažāda vecuma bērni, nebūt nemācot visiem vienu un to pašu.
Protams, būtu nepieciešams arī, lai kāda no Latvijas augstskolām izveido studiju programmu, kurā sagatavotu pedagogus tieši šādām saimes klasēm.
Ir tik daudz jaunu metožu, ko būtu vērts izmēģināt un ieviest! Krievijā esot skola, kur skolēni paši māca cits citu, kaut droši vien tur ir pedagogs, kas to visu pieskata.
Taču pati esmu pārliecinājusies, ka ir lietas, ko bērni bērniem var iemācīt labāk nekā pieaugušie. Viens no maniem bērniem ir nedzirdīgs. Kad viņš sāka lietot datoru, nekādi nevarēja iemācīties paroli, kas nepieciešama, lai datorā iekļūtu. Tas izdevās tikai tad, kad ciemos atnāca viņa māsīca, kas ir pat jaunāka par nedzirdīgo dēlu, un vienā mirklī iemācīja mūsu puišelim to paroli.
Protams, nedomāju, ka visām skolām jābūt saimes skolām vai visiem bērniem jāmāca citi bērni, tomēr alternatīvās domas un idejas nedrīkst nonicināt. Kad ideja par saimes skolām nonāca līdz Izglītības un zinātnes ministrijai, tad tur bija tāda attieksme: nu labi, kaut kur pierobežā atļausim. Bet kāpēc tikai pierobežā? Kāpēc ne Vecrīgā? Cilvēki ar alternatīvām idejām labprāt laistu bērnu šādā skolā. Visiem nav jāizvēlas milzu skolas ar 1000 skolēniem.
Paturpinot tēmu par sadarbību ar pašvaldībām skolu tīkla kārtošanai… Ko tieši vietvarām piedāvājāt?
Pētījām gan skolu tīklu, gan pedagoģiskā darba kvalitāti. Rezultātā piedāvājām trīs modeļus skolu tīkla attīstībai.
Mūsu eksperti izklīda pa skolām, noskatījāmies katra skolotāja stundu. Redzējām gan ļoti labas stundas, gan arī sliktas, tāpēc dažbrīd bijām skarbi.
Gan Vecpiebalgas pašvaldībā, gan citviet redzētais licis secināt, ka ir apmēram 30 procenti skolotāju, kas īsti neatbilst savai profesijai.
Kāpēc viņi neatbilst?
Visbiežāk tāpēc, ka viņi nav jomas profesionāļi un strādā ar akmens laikmeta metodēm. Piemēram, izmanto pārsvarā darba lapas. Patiesībā ticu, ka puse Latvijas joprojām strādā ar darba lapām.
Kas tajās slikts?
Darbs ar tām neprasa nekādu radošumu. Man acu priekšā stāv kāda skolotāja, kura kaut ko palasa priekšā no skolotāja grāmatas, tad vienkārši izdala darba lapas, un bērni strādā. Viss! Bet tā nav nekāda stunda! Mūsdienās ir vajadzīga atgriezeniskā saite un daudz kas cits.
Protams, tā ir lauku skola, tur visi ir ļoti priecīgi, ļoti draudzīgi un laipni cits pret citu, bet stundas nav kvalitatīvas.
Skolu reforma pieminētajā novadā notika, kaut pavisam citāda, nekā bijām ieteikuši. Taču svarīgākais ir tas, ka reformas rezultātā viena skolotāja algas likme pieauga par 140 eiro. Tas ir daudz. Un skaidrs, ka tas bija iespējams, jo mainījās skolotāja/skolēnu proporcija. Ja skolu tīkls tiktu sakārtots visā Latvijā, skolotāju alga mierīgi varētu būt tikpat liela kā Igaunijā.
Daudziem nepatīk, ka izglītības sistēmā visu laiku ir kaut kādas reformas: traucējot mierīgi strādāt.
Reformām vajag drosmi. Tās ne visiem pietiek. Taču Neatkarīgajā izglītības biedrībā apvienojušies cilvēki, kas domā tālāk par savu kabinetu, par savām skolas sienām, kas reāli grib izglītības sistēmā ieviest jaunas lietas: gan pierādītas un pārbaudītas, gan arī pavisam inovatīvas. Ja pasaulē ir daudzas jaunas pieejas, tad gribas tās ieviest arī Latvijā.
Katru gadu izvēlamies kādu izglītības jomas aspektu, darbojamies ar to, pētām, gatavojam un publicējam viedokļu rakstus par šo tēmu.
Piemēram, pirms dažiem gadiem biedrībā pievērsāmies skolotāju prestiža jautājumam, veicām mediju monitoringu, lai saprastu, cik pozitīvu rakstu ir par pedagogiem. Izrādījās, ka no visiem rakstiem par izglītības tēmu tikai trīspadsmit procenti ir pozitīvi attieksmē pret skolotājiem. Gada laikā panācām, ka tiek publicēti 200 raksti par šo tēmu, un nu jau pozitīvi bija 25 procenti rakstu. Tas nozīmē, ka pat neliela organizācija, kurā ir ap 50 biedriem, var panākt daudz. Toreizējai izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai gribējām parādīt šo ceļu, kā var celt skolotāju prestižu, tomēr no ministrijas puses nekādu darbību šajā virzienā nebija.
Prestižs nav tikai alga, runa ir arī par cieņu, par to, vai skolotājs var ietekmēt kādus procesus, par to, vai par sabiedriski politiskiem jautājumiem skolotājiem prasa viedokli un vai viņi ir autoritāte.
Šā gada tēma ir skolu direktoru institūcijas stiprināšana. Ideja ir skaidra: stiprai skolai ir vajadzīgs stiprs direktors. Un būtībā nekad neesam uz to paskatījušies no skolu dibinātāju, kas pārsvarā ir pašvaldības, viedokļa. Tāpēc vēlamies aptaujāt skolu dibinātājus.
Ko viņiem vaicāsiet?
Vēlamies noskaidrot, kāda ir dibinātāju loma skolas kvalitātes nodrošināšanā. Vaicāsim ne tikai pašvaldībām, bet arī privātajiem dibinātājiem. Būs ļoti interesanti uzzināt atbildes, saprast, kāds ir domāšanas veids.
Skolu tīklu kārtošana vienmēr uztverta kā slogs, kas jādara tikai tāpēc, lai ietaupītu naudu. Taču uz to būtu jāskatās otrādi: kā uztaisīt labu, kvalitatīvu skolu tīklu, kurā katrs bērns atrastu skolu, kas viņam ir vispiemērotākā. Taču labu skolu nebūs, ja tajās nebūs spēcīgu līderu.
Gribam saprast, kādu ceļu pašvaldības gatavas iet, lai savas skolas nodrošinātu ar labiem direktoriem.
Esmu redzējusi pašvaldību vadītājus, kuri “deg” par skolām un gatavi daudz izdarīt, lai tās būtu pēc iespējas labākas, bet esmu sastapusi arī vadītājus, kas negrib vai nevar neko darīt, lai skolas būtu labākas, bet tikai sūdzas, ka valsts ir slikta, jo nedod gana daudz naudas.
Biedrībā esam diskutējuši, ka ir ļoti svarīgi, lai direktoriem piemistu biznesa domāšana un, vadot skolu, viņi izmantotu uzņēmējdarbības principus. To uzsvēruši skolu pedagogi, un gribam saprast, ko par to saka skolu dibinātāji.
Tad jau varbūt skolu direktoram nav jābūt ar pieredzi pedagoģijā; viņš var atnākt no malas un vadīt skolu kā uzņēmumu?
Esmu redzējusi skolas, kurās direktors nav pedagogs, tomēr pati domāju, ka viņam ir jābūt pedagogam, jo, pazīstot drēbi, darbu var darīt labāk.
Vai pētīsiet arī to, kā dibinātājs izraugās skolu direktorus? Ne vienmēr uz šo amatu tiek izsludināts konkurss…
Tā ir. Skolas dažkārt tiek uztvertas kā sociālais projekts, kas var sagādāt visiem darbiņu. Vēl vairāk tas attiecas uz pedagogu amatu vietām: slodzes tiek dalītas pat trīs daļās, lai tikai visiem būtu kāds darbiņš. Tā nedrīkst darīt. Mērķim jābūt izglītības kvalitātei katram bērnam, nevis kaut kam citam.
Arī Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) šobrīd ļoti sācis uzsvērt direktoru lomu. Vai darbojaties sazobē?
Neesam darbojušies saskaņoti, taču ir tikai loģiski, ka idejas rodas paralēli. Visi cilvēki, kas aktīvi darbojas izglītības jomā, vairāk vai mazāk cits citu pazīst, tīklojas, apmainās domām.
Esam biedrībā arī nolēmuši veidot direktoru klubiņu. Šī ideja radās tāpēc, ka mūsu biedru vidū ir Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolas jaunā direktore Inguna Granta, kura šādā amatā ir pirmo gadu. Viņa sacīja, ka viņai būtu vajadzīgs mentors tāpat kā jaunajiem skolotājiem. Aizrunājāmies līdz tam, ka tā ir valstiska problēma – “zaļajiem gurķiem” direktoru amatos trūkst pieredzējušu kolēģu padoma.
Saskaitījām, ka biedrībā ir ap desmit skolu direktoriem, bet klubiņš būs atvērts arī citiem. Temati, par ko tikšanās reizēs runāsim, droši vien vēl izkristalizēsies.
Kā vērtējat IKVD ieceri ik pa sešiem gadiem veikt izglītības iestāžu vadītāju sertifikāciju? Vai ir pamats domāt, ka tā nebūs formāla?
Man par to ir bažas. Jo vismaz skolu akreditācijas iepriekš notikušas lielākoties tā: skola iesniedz kaudzi ar dokumentiem, un, ja ar tiem viss kārtībā, skola dabūs to akreditāciju. Jā, eksperti aiziet, paskatās stundas, bet nereti tas ir ķeksīša pēc. Tāpat bija, kad skolotājiem piešķīra kvalitātes pakāpes. Biju eksperts komisijā, kas izvērtēja pedagogus, kuri pretendēja uz augstāko – piekto kvalitātes pakāpi. Toreiz tiešām redzēju brīnišķīgas stundas, taču redzēju arī pedagogus, kuri uz komisiju nāca ar tā sauktajām viltus mapēm.
Ko tas nozīmē?
Tās ir biezas mapes, kurām būtu jāapliecina, ko tik visu pedagogs dzīvē ir darījis, bet, piemēram, vīrietim kaut kādi dokumenti rakstīti sieviešu dzimtē. Tad taču skaidrs, ka tie nav viņa papīri! Tā nu ir, ka neesam izskauduši šo formālo pieeju. Tas ir iemesls, kāpēc direktoru sertifikācijai es īsti neticu. Taču nesaku, ka to nevajag. Vajag, bet pieejai jābūt citai. Varbūt vajag tā kā advokātiem, kuri paši novērtē, vai kolēģi atbilst advokāta statusam. Arī tas gan nav ideāls risinājums, jo ir ļoti grūti savam cunftes brālim pateikt: tu nederi. Tomēr ticu, ka, ja tiešām gribēsim stiprināt direktoru institūciju, tad to izdarīsim.
Esam gan sastapušies arī ar gadījumiem, kad ir spēcīgs direktors, bet vāja pašvaldības vadība, kurai nav nekādas izpratnes ne par skolu, ne pedagoģiju. Viņi domā: ja paši gājuši skolā, tad saprot, ko tur vajag.
Jau februārī kā biedrība aicinājām skolotājus uzsākt vakcināciju. Pavērojot pašvaldību reakciju, redzējām, kas notiek dažādās izglītības pārvaldēs. Dažviet mūs vienkārši pasūtīja trīs mājas tālāk. Tāpēc esmu sapratusi: ja kaut kur ir vāja skola, tas automātiski nenozīmē, ka tur ir vājš direktors. Varbūt skola ir vāja, jo vāja ir pašvaldība.
Taču ir arī pretēji varianti: kad ievēlēta jauna, spēcīga dome – ar pedagoģiju saistīti cilvēki, bet no pašvaldības 20 skolām pusei ir ļoti vāji direktori.
Jau pieminētais Ķīlis uzskatīja, ka skolu direktoriem jārotē, ka viņi nedrīkst ilgi aizsēdēties vienā skolā. Ko jūs par to sakāt?
Tīri cilvēcīgi gandrīz katrs direktors būtu pret rotāciju. Viņš teiktu, ka visu sirdi un dvēseli ieguldījis savā skolā, panācis, ka tajā visi zobratiņi strādā, kā nākas, un nu viņam negrib ļaut izbaudīt darba augļus. Taču skolas dibinātājs uz to varētu raudzīties no pavisam cita aspekta. Dibinātājam ir svarīgi, lai visas skolas būtu labas. Ja likumā būtu ietverts skolu direktoru rotācijas mehānisms, tad dibinātājs varētu teikt: “Paldies, tu esi uztaisījis vienu skolu par ļoti labu, lūdzu, tagad ej uztaisi labu nākamo skolu!”
Tāpēc domāju, ka direktoriem noteikti būtu vērts rotēt. Arī vadības teorijas daudz runā par cikliskumu, par atjaunotni. Tās ir objektīvas lietas, un, ja spēles noteikumi būtu skaidri, mēs būtu ieguvēji.
Vairāk lasi “Skola&Ģimene” novembris/decembris numurā!
