• MĪĻĀKĀ FRĀZE NAV “KĀ LIKSIET, TĀ DARĪŠU!”, Nelda Jaunzeme, Rūjienas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā


    Nelda Jaunzeme,
    Rūjienas vidusskola
    Vēloties izrauties no skolas sadzīviskās ikdienas, lai iegūtu laiku, kas neizbeidzas līdz ar zvanu, lai “izkāptu no ierastās taciņas”, lai paskatītos uz savu skolas dzīvi no malas un koncentrētos uz “lielajām” lietām – skolas vīziju, attīstību, vērtībām - , jo dinamiskajā ikdienas tempā tas nav iespējams, mēs, skolas vadība, uzrunājām savus kolēģus doties kopā ar mums trīs dienu un nakšu garumā pietiekošā attālumā no skolas un mājām, lai nebūtu kārdinājuma vakarā aizskriet palūkot, kā tad klājas mīļajiem.
    Visiem izsūtījām ielūgumu, kurā bija lasāms:
    “Ja Tu esi Rūjienas vidusskolas pedagogs,
    kas apzinās, ka skola ir tik laba, cik labi ir tās skolotāji,
            -kurš piekrīt, ka skolotājs ir komandas spēlētājs un ka viņa pienākums nav tikai skolēnu mācīšana, bet arī --sadarbība ar kolēģiem,
            -kam ir svarīgi piedalīties skolai būtisku lēmumu pieņemšanā,
            -un Tavas mīļākās frāzes nav “man vienalga” un “kā liksiet, tā darīšu”
            -un lai arī alga par darbu ir svarīgs faktors, Tavs lielākais gandarījums ir skolēnu panākumi,
            -un Tu esi gatavs/a atstāt savas puķu un tomātu dobes ģimenes locekļu pārziņā uz dažām dienām jūnijā, tad ..

    .. mēs, skolas vadība, no sirds priecāsimies kopā ar Tevi aktīvi domāt, mācīties, diskutēt, rast jaunas idejas mūsu kopīgajam darbam un mazliet arī atpūsties Rūjienas vidusskolas pedagogu VASARAS RADOŠAJĀ NOMETNĒ trīs diennaktis skaistajā Skangaļu muižā.”
    Varbūt rīdzinieki to nesapratīs, bet dārzs un dobes pavasarī un rudenī tiešām ir svarīgi, tā ka nav nekāds joks organizēt pedagoģiskus pasākumus jūnija otrajā pusē, kad lielākā daļa skolotāju var doties savās aktīvās atpūtas un dārzu meditācijas gaitās. Un līdz ar pārējiem nosacījumiem ielūgumā vēlējāmies jau mazliet gan iezīmēt tematiku, par ko runāsim, gan ieinteresētības pakāpi, kāda būs nepieciešama; tā teikt, nevarēs doties mājās ar apziņu: “nu beidzot pateica, kā jādara” vai tikpat labi ar vilšanos: “paši viņi nezina, kā vajag, ko tad vēl no mums prasa”.Mūsu skolā tikpat kā nav pedagogu, kas mīlētu lietot šīs frāzes, tomēr – dažkārt tās nākas dzirdēt.
    Lai  arī ticējām, ka viss izdosies lieliski, rezultāts bija vēl labāks, kā gaidījām. Pieteikšanās bija jānoslēdz jau otrās dienas pēcpusdienā, diemžēl visi nevarējām doties uz šādu nometni, jo pavisam esam gandrīz 70 pedagogi, un tad tas būtu ne tikai astronomiski dārgi, bet arī neizdotos realizēt sākotnējo ieceri – nometnē esam ne vairāk kā 22 – 24, lai tiešām ikviens var dalīties domās, izteikties, lai grupu darbs ir produktīvs.
    Nometnes iesākumā ieplānojām kursu par domāšanas prasmēm, kur pieaicinājām profesionālu lektoru, kas dalījās savā praktiskajā skolu darba pieredzē, atsvaidzināja piemirstos un palīdzēja apgūt jaunus paņēmienus, kā domāt, vērtēt, plānot produktīvāk. Brīnišķīgās lektores iedvesmoti, turpinājām paši strādāt un, izmantojot jauniegūtās prasmes, domāt par to, kā mums visiem turpmāk būt, lai skolēnam dotu tieši to, kas viņam nepieciešams, lai katrs mūsu skolā justos kā vērtība. Atbilstoša
    bija arī jaukā, mierīgā vieta – gan muižas apkārtne, gan omulīgā zāle, kurā strādājām.
    Laiks bija saplānots no deviņiem rītā līdz astoņiem vakarā, kolēģi pēc tam atzinās, ka ar šaubām sākumā lasījuši dienas plānu – diez vai nu izdosies tik intensīvs darbs, galva taču “neņems pretī”. Taču apstiprinājās mūsu pieņēmums – izraujoties no ikdienas, ļaujoties diskusijām un maksimāli koncentrējoties kopīgajai tēmai laikā, kad kāds cits padomā par garšīgu ēdienu un neviens citas sfēras darbs negaida blakus nepadarīts, var īsā laikā izdomāt un izdarīt daudz. Neatsverams ieguvums ir arī kolektīva kopābūšanas iespēja, kas pozitīvi ietekmē komandas veidošanos. Teiksiet, mēs tur nebijām viss kolektīvs. Jā, piekrītu! Taču gala lēmumus mēs nepieņēmām tur, mums bija iespēja runāt par lietām, kam ikdienā pietrūkst laika, iespēja izdomāt idejas, kas varētu palīdzēt risināt problēmas, galu galā – palīdzējām viens otram saņemt drosmi šīs problēmas arī saredzēt. Un tagad mēs būsim nevis dažas balsis, kas mēģina runāt par to, kā vajadzētu, bet jau divi desmiti vēstnieku, kas bija klāt kādu ideju rašanās mirklī. Līdz ar to pedagogu kolektīvā un visā skolā varēsim pamatotāk iedzīvināt vērtības, kas nebūs tikai uzrakstīti vai izteikti vārdi, kas tikpat ātri, kā ieraudzīti vai izdzirdēti aizmirstas, bet nosauktās vērtības kļūs par jēgpilniem jēdzieniem.
    Rūjienas vidusskolā šogad vairāk kā citkārt domāsim par ATBALSTU, LĪDZATBILDĪBU, TOLERANCI un KOMUNIKĀCIJU. Šie jēdzieni iezīmē gan vērtības, kas mums svarīgas, gan problemātiskās jomas, kurās nepieciešama rīcība. Jāsāk ar kopīgu definēšanu, ko tad ikviens – skolotājs, skolēns, vecāks – saprot ar šiem jēdzieniem, jāizvirza mērķi, ko gribam sasniegt šogad par to domājot, diskutējot, un jāsaprot, kā rīkosimies, lai tos sasniegtu.
    Šodien stāstījām vietējā laikraksta redaktorei par visādām labām lietām, kas mums šogad skolā būs, un viņa jautāja: “Bet kā tad jūs to panāksiet, vai tad nav tā, ka skolotāji ir pārslogoti, piekusuši?” Nesen Facebook lasīju, kādas jaunas māmiņas ierakstu: “Ar bažām lūkojos meitas (un citu bērnu) izglītības iespējās! Pašai laikam jākļūst par visu priekšmetu skolotāju...”, ko bija ierosinājusi kāda skolas kolektīva atklātā vēstule par jauno pedagogu algu modeli apmēram tādās noskaņās – gaiša nākotne negaida ne lielās, ne mazās skolas, viss būs tikai sliktāk, vēl visādi pedagoģiskie termini, skaitļi, procenti, vienvārdsakot, daudz dažādu detaļu, kas ar skolu nesaistītam cilvēkam var radīt tiešām tikai tādu sajūtu, ka skolotāji tikai vergo, labākā daļa darbu jau pametuši, bet atlikušie to izdarīs rudenī, kad “ies vaļā” jaunais modelis.
    Nemaz nepretendēju vērtēt algu modeli, tas ir patiesībā tikai viena maza daļa no visa, kas ietekmē tieši izglītošanās procesu skolā! Nē, nepārprotiet, skaidrs, ka nauda skolas pastāvēšanai ir svarīga, ka pienācīga alga par darbu jāsaņem, bet uzdrošināšos apgalvot, ka ne jau algas lielums visvairāk ietekmē izglītības procesu skolā. Bet diemžēl, ja runa ir par skolu, tad medijos pārsvarā lasāmi raksti par šo tēmu; tiem noteikti ir mērķis gūt sabiedrības atbalstu skolotāju algu paaugstināšanai, vairāk līdzekļu atvēlēšanai izglītības kvalitātes paaugstināšanai, bet, manuprāt, tie rada pretēju efektu.
    Pedagogiem sociālo tīklu lietotāji pārmet klusēšanu reizēs, kad uzvirmo “skolu jautājumi”: tikumības grozījumi, pedagogu algas, centralizēto eksāmenu rezultāti u.tml. Acīmredzot pedagogi pietiekoši nestāsta par savu labo praksi tā, lai sabiedrība dzirdētu un zinātu, ka Latvijā ir daudz labu skolotāju, kam ir mūsdienīgas idejas, savs viedoklis, kas nav tikai “sistēmas cilvēki”, kas ieraduši strādāt pēc parauga un to pašu sagaidīs arī no skolēniem, kas nemitīgi mainās laikam līdzi, nepazaudējot būtiskāko un iedzīvinot savā darbā jauno. Varbūt vienkārši jāatrod laiks un jāmeklē atbilstoša forma, kādā par to stāstīt, rakstīt, filmēt, jo KO stāstīt ir, jāizdomā tikai KĀ, lai sadzirdētu.
    Mācību gads ir sācies; ir īstais brīdis nekavēties izstāstīt vismaz vienu labās prakses piemēru, cerot, ka to sadzirdēs īpaši tie, kam šķiet, ka “ar skolām jau mums kopumā ir pavisam švaki”, jo tā nav!
    Par noorganizēto pedagogu vasaras nometni saņēmām neskaitāmus paldies no kolēģiem par iespēju būt kopā, sajusties piederīgam, būt klāt nozīmīgās sarunās un vēl, un vēl. Vienā no pedagogu gada noslēguma atskaitēm izlasījām: “Paldies par Rūjienas vidusskolas pedagogu vasaras semināra organizēšanu un  iespēju tajā piedalīties! Tieši šādi pasākumi mums visiem (man arī) liek apzināties sadarbības un individuālās ieinteresētības nozīmi it visā, kas saistās ar mūsu skolas dzīvi.”
    Šoreiz minēju vienu piemēru par to, kā mēs skolā paši mācāmies, jo uzskatām, ka skolotājam nonākt kaut kā jauna apgūšanas procesā ir ļoti vērtīgi, lai izjustu skolēna mācīšanās ceļu.Rūjienas vidusskolā ir vēl pastāstīšanas vērtas lietas – ne tikai skolotāji mācās pasākumos ar nakšņošanu, mums ir jau vairāku gadu pieredze vides mācību ekspedīciju organizēšanā, kur skolēni aptuveni 20 līdz 60 dalībnieku grupās (atkarīgs no skolēnu skaita paralēlklasēs) kopā ar pedagogiem dodas uz divām dienām mācīties dabā dažādu mācību priekšmetu nodarbībās un citās sportiskās un mākslinieciskās aktivitātēs. Vēl mēs jau 45 gadus esam mūzikas virziena skola, un nu jau piekto gadu ikviens skolēns (līdz tam skolēni jau sākumā tika uzņemti “mūziķu” un “nemūziķu” klasēs) pirmajā klasē uzsāk kāda mūzikas instrumenta apguvi, un visi turpina to vismaz trīs gadus, pēc tam apmēram trešdaļa no visiem muzicē visus deviņus pamatskolas gadus. Bet par to – citreiz!

    Foto: Skangaļu muiža, www.viamichelin.com


  • Tevi varētu interesēt arī

    No comments:

    Post a comment

www.izglitibasbiedriba.lv. Powered by Blogger.