• NIB biedre Aija Tūna, Par varas pozīcijām, aktīvajiem un pasīvajiem un mācīšanās skolu

    Par varas pozīcijām, aktīvajiem
    un pasīvajiem un mācīšanās skolu
    Speciāli laikrakstam „Izglītība un Kultūra”.


                                             Arī šoruden, gatavojot dārzeņu radībiņas ikgadējai ražas svētku izstādei un cepot našķus Miķeļdienas tirdziņam, mammas un tēti, krustmātes un krusttēvi, omītes un opīši visā Latvijā spriež par skolu un izglītību – kaut ko darot, sarunas vedas labi. Pievienojas arī tie, kuri tiešā veidā ar skolu pašlaik nav saistīti, jo par šo jomu katram ir kas piebilstams – skolā ir gājis ikviens. Tematu sarunām arī ir pietiekami: ne tikai pedagogu atalgojuma reformas līkloči, bet arī kompetenču pieeja jeb, kā to ir nodēvējuši ziņu portāli, vērienīgākā reforma izglītības jomā; audzināšanas vadlīnijas, skolas gaitu uzsākšanas vecuma maiņa un citi. Zināšanu un argumentu kārtiņa uz sarunas sviestmaizes dažam ir biezāka, citam – pavisam plāna, un tāpēc jo skaidri parādās, kāda tad ir mūsu kā sabiedrības izpratne par izglītību, skolu un – galu galā – bērnu, kurš mūsu acu priekšā kļūst par pusaudzi, jaunieti un, skat, jau pieaugušu līdzcilvēku. Lai gan oficiālā retorika ir ļoti mūsdienīga un pareiza, visām ikdienas sarunām kā sarkans diedziņš cauri vijas cīņa par varu – starp pieaugušo un bērnu, amata (vecāku, skolotāja) pozīcijā esošo un ierindnieku, stiprāko un vājāko, vairākumu un atšķirīgo. Ar šo domu prātā tiek dalīti pienākumi un tiesības – ka tikai kādam nav par daudz; ka tikai kāds neuzdod par daudz, sarežģītus vai nepareizus jautājumus. Ērti būtu tā, ja tiesības būtu tiem, kuri augšā; kuri pasaka un nosaka, kad, kas un kā ir jādara, un pienākumi – nu, tie ir tiem, kuriem veikli un precīzi ir jāizpilda. Kādā līdztiesībai un līdzdalībai veltītā video bērni jautā: „Kāpēc jūs vēlaties mūs apklusināt?” Arī Latvijas skolās reālās skolēnu līdzdalības un sava viedokļa paušanas iespējas ir visai ierobežotas un fragmentāras, parasti attiecoties uz mazāk nozīmīgiem jautājumiem. Latvijas Jaunatnes padomes (LJP) rīcībā esošā informācija, uz kuras pamata ir izstrādātas jaunatnes politikas prioritātes 2016. un 2017. gadam, liecina, ka daudziem ir izjūta – skolā tiek mācīti paklausīgi darītāji, nevis līderi vai personības. Ja kāds vēlas jautāt, vai gan katram ir jābūt līderim, es piekrītu tiem, kuri saka – jā, vismaz savas dzīves līderim noteikti. Mums katram ir jābūt savas dzīves līderim – tiekot cauri kārtējai dienai ar baltiem, melniem un pelēkiem brīžiem, tiekot galā ar kārtējo uzdevumu (un izcili – ja paša, ne cita noformulētu), izvirzot lielos mērķus un ķepurojoties ārā no pārmaiņu bedres, kas allaž pagadās ceļā uz šiem mērķiem. Turklāt – līderis nedarbojas vienatnē; viņš grib un spēj atrast un izveidot komandu, kurā nav priekšnieku un padoto, bet ir domubiedri un darbu biedri ar visatšķirīgāko pieredzi un vajadzībām. Īstie līderi nav tie, kuri aizskrien pa priekšu, padziļinot plaisas vispirms skolā un tad sabiedrībā. Arī par to atgādina LJP – ka skolās notiek noslāņošanās: aktīvākie kļūst vēl aktīvāki (un izdeg vai kļūst virspusēji, tāpēc no tā maz labuma), bet pasīvie jaunieši (ak, šī neaktīvo vai pasīvo defnīcija… Varbūt ir jāsāk ar to, ka noskaidrojam, kurus tad šajā kastītē ieliekam?) tā arī neiesaistās līdzdalības pasākumos. Bet varbūt ir jāsāk ar to, ka jārada iespēja viņiem pašiem ierosināt darāmo, nebaidoties, ka atskanēs neparasti priekšlikumi? Un esot blakus, ja ir vajadzīgs padoms vai palīdzība; tā pavisam nemanāmi un sirsnīgi. Kā tas ir jūsu skolā? Varbūt arī tāpēc, ka nav īstas skaidrības par skolās notiekošo, daļa sabiedrības, reaģējot uz priekšlikumu uzsākt mācības skolā ar sešiem gadiem, ir gatava iziet ar lozungu „Neatņemiet bērniem bērnību!”. Kā tad ir – vai skola joprojām darbojas pa vecam vai sniedz maldinošu priekšstatu par to, kas un – galvenais – kā tur notiek? Gribas jau cerēt, ka šie protestētāji domā ne tikai par to, kur likt pirmklasnieku pēc stundu beigām, bet arī par to, lai viņam joprojām ir iespēja kustēties, runāties, darboties, pētīt, skriet un smieties. Labi, ja viņi pamatoti jautā, vai skolas fiziskā un emocionālā vide ir piemērota, lai mācītos darot un atbilstīgi bērnu vajadzībām. Cerams, viņi nedomā – pirmskolā jau nekāda mācīšanās nenotiek, jo tad mēs kā sabiedrība būtu pamatīgi atpalikuši no izpratnes par to, kad un kā mācās mazi bērni. Jebkurā gadījumā – ir jā- turpina sarunas un ar darbiem jāparāda, kā Latvijā veidojas mācīšanās skolas, lai kur tās arī atrastos. Bez atrunām, ka lielajos kombinātos tas nav iespējams. Arī skaitliski lielas skolas var būt (un ir) ar dvēseli un rūpēm par bērnu, un arī mazajās var būt intelektuāli un dvēseliski auksti. Pedagogiem ir jāgrib un jā- spēj uzklausīt un sadzirdēt savu partneri – skolēnu, nokāpjot no varas altāra, paceļoties bērna un līdzcilvēka līmenī, lai kopīgi ietu sadarbības un abpusējas attīstības ceļu. 
                Kā gan būtu, ja mēs negaidītu „Aizliegtā paņēmiena” iejaukšanos, bet paši uzdrīkstētos palūgt dažāda vecuma bērnus saskaitīt, cik reižu dienā kāds viņiem saka „paliec klusu (paklusē, nerunā)” u. tml.? Te ir jāpieskaita arī piezīmes „tas nav apspriežams”, „neuzdod jautājumus” un līdzīgas. Jā, patiesi, „kāpēc jūs vēlaties mūs apklusināt?” – jautā jaunā paaudze. Vai tā mēs uzzināsim, kas viņiem ir vajadzīgs, ko viņi jūt un domā, ko vēlas darīt un kas ir jāiemācās, lai to izdarītu? Vai tā mēs audzinām tādus ļaudis, kādi mūsdienu realitātē spēs paveikt īstās lietas, atrodot vispiemērotākos risinājumus? Nesenā konferencē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš nosauca septiņas iezīmes, kas raksturo veiksmīgu cilvēku: radošuma spēja, elastīgums, darba tikums, atbildības izjūta, spēja komunicēt, spēja strādāt komandā un prasme mācīties. Savukārt Līgas Menģelsones, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektores, redzējumā lieliskais Latvijas jaunais cilvēks ir pašapzinīgs, pašpietiekams un drošs. Lūk, mūsu audzināšanas darba un ikviena pedagoģiskās (un cilvēciskās) saskarsmes brīža kvalitātes kontrolsaraksts: vai notiekošais palīdz augt šādiem cilvēkiem? Kā nonākt pie būtiskā, kas ļaus iedzīvināt gan lielāko reformu, gan citus jēgpilnos un vajadzīgos soļus labākas izglītības virzienā? Jaunā mācību gada sākumā tīrām savu garīgo un fzisko izglītības telpu, ieliekam stūrakmeņus un noregulējam kompasus visam nākamajam darba cēlienam. Tas ir svarīgi. Taču nepieciešams ir vēl kas – katram individuāli un visiem kopā paskatīties, kas ir zem paklāja, aizdurvēs un šķirbās, jo tieši no turienes ikdienas patiesajā vai iedomātajā steigā izlien pieradumu mošķi, kas velk atpakaļ pierastajā rīcībā un vecajās paradigmās, čukstot ausī varas solījumus. Kas iesaka viltus argumentus un mudina darīt tā, kā vieglāk un labāk vienai, ne abām pusēm. Lai izdodas lielā tīrīšana!
     
    Foto no personiskā arhīva 
  • Tevi varētu interesēt arī

    No comments:

    Post a Comment

www.izglitibasbiedriba.lv. Powered by Blogger.