Skolu direktori kā ugunsdzēsēji

 

Skolu direktori kā ugunsdzēsēji

Mūžizglītības un kultūras institūta VITAE padomes vadītāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Aija Melle

Jaunais mācību gads rit pilnā sparā, un ir liels prieks, ka lielākā daļa skolēnu mācās klātienē. Pedagogi un skolu direktori ir darījuši visu iespējamo, lai bērni varētu atgriezties klasēs, par ko viņiem pienākas liela pateicība, tomēr līdz ar mācību sākumu rūpes nav beigušās. Ja iepriekš daudz un plaši tika runāts par pedagogu izdegšanu, tad šobrīd laiks pievērst uzmanību skolu vadītājiem, jo papildus ikdienas rūpēm viņiem jādomā arī par komunikāciju ar vecākiem, skolēnu testēšanas organizēšanu, epidemioloģisko drošību, pedagogu trūkumu un daudziem citiem jautājumiem. Skolu direktori šobrīd ir ierauti pienākumu karuselī, tomēr svarīgi uz brīdi no tā izkāpt, lai saredzētu kopējo bildi un spētu sniegt atbalstu skolēniem, pedagogiem un vecākiem.

Šobrīd lielu daļu skolu vadītāju ikdienas aizņem jautājumi, kas saistīti ar vīrusa izplatības ierobežošanu – skolēnu testēšanu, telpu ventilāciju u.tml. Klausoties un lasot par ķibelēm ar skolēnu testēšanu, pārņem dīvaina sajūta – laboratorijas nevar vai dara, cik var, taču skolai ir jāvar, un skola ir tā, kas šo procesu noved līdz galam, jo citādi visam pārējam nav jēgas. Skolu darbinieki brauc pēc testiem, marķē tos, klašu audzinātāji pilda medicīnas darbinieku funkcijas, un tā varētu turpināt vēl un vēl. Katrai skolai ir savi piemēri par to, kā notiek šis process un kāda tiek ir komunikācija par testēšanas rezultātiem. Bieži šī informācija tiek saņemta no ģimenēm, un pedagogiem jāpaļaujas uz skolēnu un viņu vecāku godaprātu. Vērojot šo procesu no malas, šķiet dīvaini, ka četras laboratorijas nevar savlaicīgi izvērtēt savu kapacitāti un modelēt procesu. Ir pagājušas nepilnas divas nedēļas un tiek meklēts jauns, laboratorijām atvieglots variants, kaut slimība negaida un daļa skolēnu jau ir karantīnā.

Skola zināmā mērā ir sabiedrības spogulis, atklājot arī neviennozīmīgo attieksmi pret vakcināciju. Rodas jautājums, ko darīt iestādes vadītājam, ja paši pedagogi vai skolas medmāsa ne tikai neatzīst vakcinēšanos, bet aktīvi atbalsta antivakseru kustību un aģitē skolēnus pret testu nodošanu? Dzirdam, ka skolām piešķirta autonomija šajos jautājumos un direktoriem ir tiesības pieņemt lēmumus par karantīnu u.tml., taču ko nozīmē autonomija, ja realitātē iestādes vadītājam visi savi lēmumi un dažās situācijās pat katrs solis jāsaskaņo ar pašvaldību? Kopumā šī situācija radījusi lielu stresu un papildus slodzi.

Turklāt vakcinācija nav vienīgā problēmsituācija. Mācību gads jau sācies, taču visā valstī pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārizglītojošās skolās joprojām ir daudz pedagogu vakanču, un skolu vadītāji ir spiesti meklēt skolotājus. Par pedagogu trūkumu Latvijas izglītības sistēmā runājam jau sen, taču pandēmijas laikā šīs problēmas samilzušas un saasinājušās vēl vairāk. Sarežģītā situācija izglītības iestādēs mudina domāt par agrāku došanos atpūtā tos pedagogus, kuri ir pirmspensijas vecumā. Manuprāt, par pedagogu sagatavošanu un nodrošinājumu jādomā daudz nopietnāk, apzinoties situāciju un definējot šo jautājumu kā prioritāti valsts līmenī. Varbūt tomēr pienācis laiks noteikt, ka tiem, kuri studē pedagoģiju par valsts līdzekļiem, vismaz 3 gadus pēc studiju beigšanas jānostrādā skolā?

Daudzu akūto problēmu ietekmē kompetenču izglītības pilnveide diemžēl palikusi fonā. Skolu vadītāji stāsta, ka vadības sanāksmes paiet, izstrādājot kārtējos normatīvos aktus, kā arī rīcības plānus īpašajām situācijām, un nav garantijas, ka kādā brīdī nebūs atkal citi nosacījumi un viss nesāksies no jauna.

Liela daļa skolu vadītāju šobrīd strādā kā ugunsdzēšanas režīmā. Papildus tam šobrīd nozīmīgu vietu iestādes vadītāja darbā aizņem komunikācija ar vecākiem, kuriem ir dažāda izpratne par mācību procesu un attieksme pret skolēnu testēšanu. Skolu vadītāji ikdienā saskaras ar cilvēkiem, kuri neapzinās, ka testēšana ir vienīgais veids, kā droši mācīties klātienē, un saņem daudz vēstuļu, kuras acīmredzami sastādītas ar juristu līdzdalību u.tml. Direktoriem lieti noderētu juristu palīdzība, lai atbildētu uz šīm masveidā tiražētajām vēstulēm.

Sarunās izglītības iestāžu vadītāji pauž viedokli, ka novadu pašvaldības un izglītības pārvaldes reizēm neizprot skolu darba slodzi septembrī, jo izvirza sakāpinātas un formālas prasības. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) kursu ietvaros drīzumā organizēs sarunu ar skolu vadītājiem par tēmu “Būtiskākais par izglītības iestāžu darbības un izglītības programmu plānošanu, īstenošanu, pārraudzību un pilnveidi”, taču ir pašvaldības, kurās jau septembra sākumā visi mērķi, prioritātes un uzdevumi ar kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem iesniegti un saskaņoti. Jautājums - tie ir formāli vai pēc būtības? Daudzās pašvaldībās izglītības pārvaldes prasa līdz 20. septembrim iesniegt pašnovērtējuma ziņojumus, izstrādātus pēc jaunās metodikas, kaut IKVD organizētajos kursos vēl un vēlreiz tiek uzsvērts, ka šogad, zinot sarežģīto situāciju, pašnovērtējuma ziņojumus var iesniegt līdz 1. novembrim. Iespējams, šis ir daudz reālāks datums pašnovērtējuma ziņojuma iesniegšanai, jo Skolas padomes, kuras saskaņo ziņojumus, tiek veidotas tikai septembra beigās un arī pašvaldībai ziņojuma izskatīšanai pēc būtības nepieciešams laiks.  

Bieži vērojams, ka dažādu institūciju (IZM, SPKC, laboratoriju, ģimenes ārstu u.c.) lēmumi ir nepārdomāti vai pieņemti pēdējā brīdī, rīcība - nesaskaņota, un mainīgajā situācijā izglītības iestādes vadītājam ir grūti pieņemt stabilus, ilgtermiņa lēmumus, lai gan skolēni, darbinieki un vecāki katrā situācijā gaida argumentētu un skaidru atbildi tieši no iestādes vadītāja. Izglītības un zinātnes ministrija sniedz rekomendācijas, taču, neraugoties uz šo atbalstu, direktori bieži jūtas vieni. Populārais sauklis – vadītājs atbild par visu – šobrīd īsti nedarbojas. Turklāt ne katrs iestādes vadītājs problēmu gadījumā ir gatavs vērsties ar savu jautājumu ministrijā. Šoreiz ir tas brīdis, kad nozares politikas veidotājiem jābūt proaktīviem un jādomā, kā palīdzēt celt skolu vadītāju kapacitāti, piesaistot papildu resursus, sniedzot psiholoģisku, juridisku un cita veida atbalstu, kā arī maksājot par nesamērīgi lielo papildus darbu.

Valsts un pašvaldību līmenī jādara viss, lai skolu direktori varētu koncentrēties uz mācību procesu. Šobrīd viņi ir ierauti karuselī un vārda tiešā nozīmē – jūtas kā amerikāņu kalniņos. Bet vadītājam ir jāsaglabā miers, lai radītu drošības sajūtu savā skolā un nepārnestu stresu uz pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem. Vai ir jēga vienkopus uzskaitīt visu, kas šobrīd gāžas pār skolām un to vadītājiem laikā, kad sabiedrība gaida klātienes mācības par katru cenu un labu izglītības kvalitāti katrā skolā? Tiekoties ar skolu vadītājiem vasarā, uzklausot direktorus, runājoties ar daudziem vadītājiem mācību gada sākumā un lasot, ka pieredzējusi vadītāja jau septembra sākumā raksta: “Lupatīga sajūta, jo ik zvans nes jauninājumus un neskaidrības. Neko nejautājiet par jauno saturu, skolotāju profesionālo pilnveidi un citām vēsmām! Cik ilgi izturēsim? Nezinu. Kur paliek mācību process par visu varu klātienē, ja ir tik daudz “nezinu” un tik daudz negatava?” Kolēģi uzdod jautājumu – ko darīt?

Manuprāt, atbilde jāmeklē visiem kopā – pirmkārt, jāuzklausa iestāžu vadītāji, jāuzticas viņiem, un visām institūcijām kopīgi jāmeklē risinājums, lai realizētu pašu svarīgāko – kvalitatīvu izglītību mūsu bērniem.